Šovasar uz Turciju devās Apes pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Iveta Purakalne ar meitu Nadīnu.
Šovasar uz Turciju devās Apes pilsētas dzimtsarakstu nodaļas vadītāja Iveta Purakalne ar meitu Nadīnu.
Šajā zemē kā daudzkrāsainā austrumu paklājā kopā savijas dabas krāšņums ar saviem dabas brīnumiem, senā vēsture, bagātā savdabīgā kultūra, iedzīvotāju tradīcijas un mūsdienu saimniecība.
Iveta stāsta, ka jūlijā ielidojuši Antaljas lidostā pēc nepilnu četru stundu lidojuma. Viņu kūrorts atradās 8 kilometrus no Antaljas.
Krievu valodā runājošais gids piedāvājis iespējamās ekskursijas, izklaides. Protams, Iveta ar meitu uzreiz izvēlējušās ekskursiju uz pirmo Turcijas dabas brīnumu – Pamukali, kurai blakus ir arī antīkā Hieropolise, kuras drupas ir lielākās visā Turcijā, bet nekropole – senākais un lielākais kapu lauks Anatolijas novadā.
Iespēja baudīt karstos avotus
Hieropolisi dibinājis Pergamas cars Evmens II 2.gadsimtā p.m.ē. To bieži tricinājušas zemestrīces. Šeit labi saglabājies Romiešu teātris kopš 2.gadsimta ar Cēzara krēslu vidū, kurš uzņēmis
25 000 skatītāju. Šo teātri tagad izmanto festivāliem.
Saglabājušies kristiešu bazilikas pamati (celta 6.gadsimtā), Apolona tempļa pamati (3.gadsimts pirms Kristus), romiešu pirtis, bijušās pilsētas bruģētā centrālā iela.
Ārstniecisko slavu antīkā Hieropolise ieguva jau tad, kad apkārtnes avotu minerāļos peldējušies Romas impērijas varenie un arī skaistā Kleopatra.
Protams, arī Iveta ar meitu izbaudīja Kleopatras baseina samtaino ūdeni, pieskaroties tempļa drupu marmora akmeņiem. Vislielāko sajūsmu viņām radīja tieši klinšainās terases no kaļķakmens nogulām. Bagāts ar minerāļu sāļiem ūdens, krītot no augstajām klintīm, izveidojis brīnumainas, sniegbaltas kaskādes, kas no tālienes līdzīgas kokvilnas plantācijām.
Pamukale – tulkojumā – “kokvilnas pils”. Uz šejieni dodas cilvēki ne jau tikai unikālās ainavas dēļ, bet arī karsto ūdeņu ārstniecisko īpašību dēļ. Minerālavotu apkaimē ir apmēram divdesmit. To temperatūra ir no +36 līdz 100 grādiem. Avotu tuvumā uzceltas sanatorijas un atveseļošanas kompleksi, kuros ārstē astmu, reimatismu un citas slimības. “Tieši siltajā laikā patīkami izbaudīt kalķakmens avotus, apziesties ar tiem, iegūstot maigu ādu,” stāsta Iveta.
Tad gids vedis arī uz oniksa – Turcijas iedzīvotāju svētā akmens – apstrādes darbnīcu. Tajā vērojuši, kā top dažādas figūriņas: delfīni, čiekuri, vāzes, olas, vīnogu ķekari un cits, kuras varēja iegādāties veikalā pie darbnīcas.
Viņām abām ļoti iepatikusies Turcijas Rivjēra – Antalja, jūsmojušas par to, gan iebraucot ar jahtu līcī, vērojot ūdenskritumus no jūras līča puses, gan baudot dabu un vēlreiz staigājot pa kalnu aleju, klusajām antīkajām ieliņām un kafejnīcām.
Antalju dibinājis Pergamas cars Attāls II 159.gadā pirms Kristus. Sākumā to sauca par Attaleju un tā bija atzīta par skaistāko pilsētu Egejas krastā. Tā paceļas virs zemes raga, kuru slēpj Tavras kalni.
Imperatora Adriāna apmeklēšanas laikā tā kļūst par Romas impērijas Āzijas provinces galvaspilsētu. Antaljas iedzīvotāji pateicībā veltī Adriānam skaistus vārtus, kuri saglabājušies līdz mūsdienām. Vēlāk Antalja ir bizantiešu pilsēta un tiek apjozta ar jaunu cietokšņa sienu, lai aizsargātu to no biežajiem arābu uzbrukumiem. Tad to iekaroja turki – seldžuki. Beidzot 1391.gadā šo pilsētu ieņem osmaņi sultāna Bajazeda I vadībā. Tā katrs valdnieks atstājis savus varas apstiprinājumus. Bizantiešu baznīcas vietā tiek celta Alladina mošeja (1373.g.) ar sešiem kupoliem. Mūsdienās tā ir kultūras centrs, kur notiek kongresi un tiek rīkotas izstādes.
Antaljā ir apmēram 1 miljons iedzīvotāju. Pēdējos gados šeit izveidoti pansionāti, restorāni, viesnīcas, veikali, kafejnīcas, rekonstruēta vecā osta un uzcelta jauna daudzajām jahtām, kā arī labiekārtotas pludmales. Tiek stādīts daudz rožu, jo šo ziedu pielūdz (dievina) islama reliģija.
Vispār Turcija ir daudzu dekoratīvu ziedu dzimtene, no kurām slavenas ir arī tulpes. Pavasarī zied anemones, narcises, īrisi, sarkanās un dzeltenās magones, bet Vidusjūras krastos un kalnu nogāzēs pārsvarā valda Vidusjūras augu valsts ar “vadošo augu” – olīvkoku.
Svētā Nikolaja pilsēta
Kādā dienā 40 cilvēku grupā Iveta ar meitu devās uz Kekovas salu, lai apskatītu Demres pilsētu, kuras antīkais nosaukums bija Mira. Šīs pilsētas vēsture saistīta ar Svēto Nikolaju, bērnu, jūrasbraucēju un ceļotāju aizstāvi. Te ekskursanti uzzināja, ka Demre (Mira) bijusi starp svarīgākajām Likijas pilsētām. Tās monētas datējas jau no 3.gadsimta p.m.ē., bet pati pilsēta cēlusies ap mūsu ēras 5.gs.
Romiešu valdīšanas laikā Mira pārdzīvoja uzplaukumu, jo tad bagātie pilsētas iedzīvotāji devīgi ziedoja naudu pilsētas labiekārtošanai.
Bizantijas impērijas laikā Mira bija administratīvs reliģisks centrs un skaitījās bīskapijas centrs. Mirā Svētais Nikolajs ieguva bīskapa amatu (paaugstinājumu) un bija jau veicis dažus savus brīnumdarbus. Nostāsti vēstī, ka jau bērnībā Nikolajs bijis askētisks. Bet, kad saņēmis vecāku mantojumu, viņš to izdalījis nabadzīgajiem iedzīvotājiem. Sevišķi populārs gadījums, kad kāds triju meitu tēvs kļuvis nabags, nav varējis izprecināt meitas (nav tām bijis pūra) un jau gribējis nosūtīt meitas uz priekamāju… Nikolajs slepeni iemetis pa logu trīs sainīšus ar zeltu – katrai meitai pūram. Tā Rietumos parādījās ieraža klusītēm nemanot bērnu zeķītēs ielikt dāvaniņas, it kā no Santa Klausa.
Arī jūrasbraucējus Svētais Nikolajs glābis gan dzīves laikā, gan pēc savas nāves. Tādēļ jūrnieki redzēja Sv.Niko lajā palīgu, aizstāvi gan braucot jūrā, gan ikdienas darbos krastā.
7.gadsimtā sākās arābu iebrukums. Vēl Mirosas upes ūdeņi sākuši pārplūdināt ostu (tagad jūra no Miras ir 5 kilometru attālumā), tādēļ iedzīvotāji pārcēlās uz citām labākām dzīvesvietām. Sakarā ar dabas stihijām un zemestrīcēm kopš tiem laikiem no Miras pilsētas maz kas palicis pāri. Toties amfiteātris ar 9 – 10 tūkstošiem skatītāju vietām ir šeit saglabājies līdz mūsdienām un te notiek teātru uzvedumi.
Dažus kilometrus uz ziemeļiem no Demras klintīs virs jūras saglabājušies unikāli apbedījumi no Likijas laikiem. To vienreizējie bareljefi un ornamenti parāda seno laiku skulptoru izsmalcināto māksliniecisko gaumi.
Ekskursantiem tiek rādīts nākamais svarīgākais arheoloģiskais izrakums – tas ir Svētā Nikolaja baznīca, kura tagad tiek restaurēta. Vietējie izziņas materiāli vēsta, ka šeit zem vienas šīs baznīcas marmora plāksnes atradās Svētā Nikolaja mirstīgās atliekas. 1807.gadā tās tikušas izraktas un aizvestas uz Itālijas pilsētu Bari.
Svētais Nikolajs arī Krievijā ir starp ievērojamākajiem svētajiem, tāpēc kāds krievu princis 1862.gadā esot šo baznīcu restaurējis un uz tās kupola uzlika metāla krustu.
Dažas Svētā Nikolaja mirstīgās atliekas tika aizvestas uz Pēterburgu, citas izvietotas Antaljas muzejā.
Tūrisms – pamatieņēmumu avots
Vēl I.Purakalne ar meitu braukušas ar jahtu pa jūru uz mazu saliņu, uz kuras ir maz iedzīvotāju, bet šeit piestāj jahtas ar bagātiem tūristiem, kuri vēlas atpūsties pilnīgā klusumā un vientulībā.
Viņām piedāvāts apmeklēt kādu vīna rūpnīcu, kur vīnu gatavo pat no granātāboliem. Viņas klausījās vīna tapšanas vēsturi un degustēja vīnu.
Protams, turku gidi piedāvā apskatīt arī tekstilaudumu darbnīcas un veikalus, kur ražo audumus džinsiem.
Tūrisms Turcijā ir pamatienākumu avots lielākajai daļai piekrastes ļaužu un daudziem iekšzemes iedzīvotājiem, tāpēc šādam darbam ir sava specifika: seši mēneši aktīva darba, atlikušie seši – iztiekot ar iekrāto un gatavojoties nākamajam karstajam cēlienam. Tūristu, kas vēlas apskatīt šo skaisto, kalniem un ievērojamiem dabas un vēstures objektiem bagāto valsti, ir daudz.
Arī es pirms dažiem gadiem divas nedēļas ceļoju pa Turciju, lai apskatītu dabas brīnumus un vēsturiskos objektus.
Neaizmirstamas atmiņā ir gan Pamukale, gan Kapadokija. Tuvāk pastāstīšu par visunikālāko vietu – Kapadokiju. Vējš un lietus ir izveidojis kalnus ar interesantām dzīvnieku, sēņu, konusu, zobenu un citām formām.
Ceļ pazemes pilsētas
Kapadokijas vēsture sniedzas 19.gadsimtā p.m.ē. Asīrieši, persieši, romieši, bizantieši, seldžuki un turki veidoja šīs vietas dažādo vēsturi. Kapadokija ir pazemes pilsētu labirints. Šeit atrada patvērumu pirmie kristieši, kuri bēga no vajātājiem un izveidoja kopienas un pirmos klosterus. Septītajā un astotajā gadsimtā, iebrūkot arābiem, iedzīvotāji aizstāvoties cēla pazemes pilsētas pat ar 8 stāviem. Līdz mūsdienām saglabājušies apmēram 600 kalnos izcirstu baznīcu, kuru sienas dekorētas ar skaistām freskām, mozaīkām, 11. un 12.gadsimtā atainoti dažādi kristietības vēstures etapi un Bībeles sižeti.
Interesanti, ka Kapadokija seno persiešu valodā nozīmēja “skaisto zirgu zeme”. Romiešu laikos vaislas ķēves no Kapadokijas esot vērtējuši ļoti augstu.
Līdz šim esot atrasta pat 15 stāvu pilsēta. Milzu sēnēm līdzīgos vulkānisko iežu veidojumus sauc arī par “feju skursteņiem”. Senie Kapadokijas iedzīvotāji ticējuši, ka pazemē atrodoties feju mājokļi, kuru dūmeņi paceļas arī virs zemes. Tie sasniedz pat 40 metru augstumu.
Protams, ja esam Turcijā, tad – jābūt arī Stambulā. Tūrs Heijerdāls – slavenais ceļo-
tājs – par to teicis: “Uz šīs zemes paradīze un elle nav katra savā vietā, bet allaž vienuviet.” Stambula patiesi saplosa mīlestībā un naidā. Šķiet, ka tā nesatricināmā mierā stāv pāri pasaules steigai ar vienu kāju Eiropā, ar otru – Āzijā, bet patiesībā nepieder ne vienai, ne otrai.
Ar sajūsmu apskatījām Sofijas katedrāli, Zilo mošeju, Suleimana Lieliskā mošeju, aiz kuras atrodas kapsēta un kapela, kur apglabāts Suleimans un viņa mīļotā Roksolana.
Kā kārtējais Turcijas brīnums bija sultāna pils – Topkapi komplekss ar harēmu. Harēmā vien savulaik vietas bija 500 cilvēkiem, no tiem 300 bija sultāna konkubīnes. Iespaidīga bija arī impēriskā dārgumu glabātava ar zeltu, sudrabu, dimantiem un citām dārglietām.
Mūsu ceļojuma maršrutā vēl bija Izmira, Bergama, Efesa, Troja, Kanakila, Bursa, Ankara – modernās Turcijas galvaspilsēta un, protams, arī kūrortpilsētas Antalja un Marmarisa.
Es domāju, ka uz Turciju jābrauc tieši šo brīnumu dēļ, bet sauļoties, peldēties, baudīt nakts dzīvi var arī tuvāk…
Šīs tautas vitalitāte slēpj daudzus pārsteigumus, un ar tiem ir vērts iepazīties.
***
Fakti
Turcijas Republikas galvaspilsēta: Ankara.
Platība: 749,452 km2.
Iedzīvotāji: 65 miljoni.
Valsts valoda: turku.
Reliģija: 99 % iedzīvotāju ir musulmaņi, taču reliģijai nav ietekmes uz sociālo, ekonomisko un juridisko lomu.
Lielākās pilsētas: Stambula, Izmira, Bursa.
Robežojas: ar Bulgāriju, Grieķiju, Armēniju, Gruziju, Irānu un Sīriju.
Klimats: Egejas un Vidusjūras krastos tas ir Vidusjūras klimats, kas padara šo reģionu īpaši pievilcīgu tūristiem no aukstām Eiropas valstīm. Vasaras ir karstas ar vidējo temperatūru jūlijā +23 līdz +33 grādiem. Ziemas ir siltas. Janvāra vidējā temperatūra no -13 līdz -15 grādiem.
Turcijas teritorija: atrodas divās pasaules daļās – austrumu daļa Āzijā un neliela rietumu daļa Eiropā. Tās atdala Bosfora šaurums, kas kopš seniem laikiem ir svarīgs jūras ceļš starp Melno un Vidusjūru. Šajā teritorijā vērojamas gandrīz visas Āzijā sastopamās dabas zonas. Ne velti pussalu, ko aizņem Turcija, dēvē par Mazāziju.
