Apžilbina ar skaistumu un arhitektūru Gids mūs iepazīstināja arī ar Sidī Bū Zidu – pilsētu uz Manara kalna Tunisas līča krastā, ostu ar neskaitāmām jahtām, panorāmu uz līci.
Apžilbina ar skaistumu un arhitektūru
Gids mūs iepazīstināja arī ar Sidī Bū Zidu – pilsētu uz Manara kalna Tunisas līča krastā, ostu ar neskaitāmām jahtām, panorāmu uz līci.
Šī pilsēta mani pilnīgi apžilbināja ar savu skaistumu un arhitektūru, ka negribējās no tās šķirties.
Pilsētu rotā mājas, krāsotas tikai baltā un zilā krāsā – tunisiešu tradicionālā krāsa. Te zied visi eksotiskie ziedi, kaktusi un apelsīnkoki. Šī esot iemīlējušos tūristu, dzejnieku, muzikantu un mākslinieku iemīļotā satikšanās vieta.
Tunisieši ļoti lepojas ar šo skaisto apbūvi un sauc par savu īsto arhitektūru. Sniegbaltās, nelielās mājiņas ar spilgti zilām durvīm, slēģiem, balkonu restītēm, kas harmonizē ar debesu spožo zilgmi. Saule atspīd jūrā zem kraujas, un ūdens mirdz kā nelīdzens spogulis un žilbina acis. Gājām pa mazām, šaurām ieliņām ar pakāpieniem, kas greznoti sīkrakstainām flīzēm, palmas un ziedoši krūmi, kas pārkārušies mūriem. Mēs, šā skaistuma pārņemti, klusu slīdējām pa ieliņām, brīžam mulsi apstājoties, lai uzsūktu sevī šo burvību un nofotografētu.
Uzzinājām, ka zilā ir debesu krāsa, bet baltā – paradīzes krāsa.
Šur tur uz vārtiem redzējām plaukstas formas nospiedumu vai grezni ornamentēta pieclapu ziedkausa formu. Plaukstas simbols atgādinot cienījamās sievietes Fatimas (pravieša Muhameda meita un pirmā sieviete, kura no galvas iemācījusies Korānu) plaukstu. To tunisieši iestrādā flīžu, keramikas trauku, auduma zīmējumos un dažādos piekariņos.
Vēl gids mums pastāstīja, ka sākumā šī līča Manara kalnā bijusi bāka, kurā uguni regulāri aizdedzinājis kāds vientuļnieks – Marbuts. Šīs bākas uguns rādījusi ceļu daudziem garāmbraucošiem kuģiem. Vientuļnieks miris 1240.gadā, šeit arī esot apbērēts un saglabājies viņa kaps. Bet jaunā bāka atrodas 20 kilometrus no Tunisas.
Gids aicināja grupu apmeklēt kādu bagātu villu Sidī Bū Zidas pilsētiņā. Izrādās, tas ir privāts muzejs, kas atspoguļo kāda beja – bagātnieka dzīvesveidu, un dzīvojamā māja ir trijos stāvos. Saimniece mūs uzcienāja ar garšīgu jasmīnu tēju un parādīja muzeja Goda grāmatu, kurā parakstījušies apmeklētāji – slavenības.
Izstaigājām visas telpas, kurās ir gan viesistabas – te sēž divas vaska figūras – jaunākā sieviete kāzu tērpā, vecākā – tautiskajā arābu tērpā, kabinetā sēž vīrietis (vaska figūra) un lasa grāmatu, citā telpā – “divi vīrieši”, kas aizņemti, smēķējot ūdenspīpi – šišu. Tad uzkāpām uz jumta – platformas – skatu laukuma, no kura paveras skaists skats uz visu šo balto pilsētu.
Mūsdienās Sidī Bū Zidā rīkojot vairāku dienu garumā reliģiozus svētkus, kuros klātesošos iepazīstina ar seno literatūru, tradicionālo mūziku, dejām, virtuvi un izskaidro šīs vietas reliģiozo izcelsmi.
Bauda arābu
virtuves ēdienus
Steidzāmies līdzi gidam un iegājām tirgū caur Jūras vārtiem, vēl tos sauc arī par Franču vārtiem, jo tie norobežo eiropeisko pilsētu no arābu.
Lai nokļūtu pie lielās mošejas Ez – Zeitona – vecākās reliģiskās celtnes pilsētā -, kas arī atrodas vecpilsētā, mums jāizlaužas pa šaurām ieliņām, kur tirgotāji neatlaidīgi vaicā: vai nepiestāsiet, vai parādīt varbūt šo preci, nu tad vismaz šo, bet mums jātiek uz priekšu. Paslepus redzējām Austrumu parfimēriju, rotaslietas, audumus, kāzu tērpus un kāzu dāvanu speciālos grozus, izstrādājumus no metāla, paklājus, ūdenspīpes, maskas un citu.
Pēc skaistās mošejas apskates nonācām uz valdības laukuma ar administratīvajām celtnēm, arheoloģijas muzeju, tautas un kultūras tradīciju muzeju, strūklakām, pieminekļiem.
Ieskatījos arī vietējo iedzīvotāju sejas vaibstos. Cilvēki ir ļoti dažādi un skaisti: kāds melnīgsnējs kā arābs, cits atgādina francūzi, cita vaibstos paužas grieķiskais cēlums, dažā var just spāņa vai turka temperamentu, netrūka arī pilnīgi melnu afrikāņu. Tā nu visi vēstures samezglojumi bija lasāmi tunisiešu tautas sejā.
Arī nacionālo virtuvi iespaidojušas franču, spāņu un itāļu tradīcijas. Tunisieši savos ēdienos ļoti daudz izmanto tomātus, olīvas, piparus un ķiplokus, jūras veltes – garneles, omārus, langusti. Gardums ir dateles. Kopš seniem laikiem Tunisija ir slavena ar saviem vīniem, populārākie – “Magon” un “Mornag”. Nacionālais ēdiens, piemēram, ir “brik” – ļoti plānas mīklas plāksnes, kas salocītas trijstūra veidā ar pildījumu, kas gatavots no olām, sīki sagriezta tunča, kartupeļiem un pētersīļiem. Kuskuss ir visslavenākais tunisiešu ēdiens, kura pamatā ir vista, zivs vai gaļa, kas sagatavota ar lielu daudzumu dārzeņu. Tas viss tiek likts uz kuskusa (kviešu putraimi). Kuskusu gatavo īpašā traukā, kas sastāv no divām daļām: apakšējā daļā gatavo mērci, augšējā – kuskusu.
Šos labumus izbaudījām folkloras vakarā, kad tikām cienāti ar arābu virtuves ēdieniem kādā senatnīgā ciematā netālu no Hammametas – mūsu kūrorta. Šeit mūs iepazīstināja ar tradicionālajiem Tunisijas amatiem, nacionālajām dejām (neiztika arī bez vēderdejām), folkloras izrādēm un cienāja ar vietējā ražojuma vīnu.
Bija vēl viens piedāvājums – diena uz pirātu kuģa “Barbarosa”. Te varējām paši makšķerēt zivis, izpeldēties atklātā jūrā un nobaudīt brangas pusdienas.
Iškeulas nacionālajā parkā jūsmojām par tūkstošgalvainajiem flamingo, pelikānu un citu gan krāšņu, gan retu un saudzējamu ūdensputnu bariem. Kad par visu to bijām gana tīksminājušies, lieliskai piemiņai par burvīgo Tunisiju nopirkām šišu – ūdenspīpi, šešu – berberu galvassegu un buhu – labu dateļu šņabi.
Tunisijā mums bija gan “zīda kalni”, gan “satīna krasti” un brīnišķīga aura – to jutām, gan guļot smalko smilšu pludmalēs, gan staigājot pa eksotiskiem tirgiem, gan muzejiem. Brīvības sajūta bija fantastiska. Tunisija tik tiešām ir valsts, kur noteikti ir vērts atgriezties un citiem ieteikt noteikti to redzēt savām acīm.
