(Turpinās no 5.augusta). No rīta cēlāmies agri, lai līdz saules ausmai sasniegtu 5000 kvadrātkilometrus lielo Šot el Džerīd sālsezeru.
(Turpinās no 5.augusta)
No rīta cēlāmies agri, lai līdz saules ausmai sasniegtu 5000 kvadrātkilometrus lielo Šot el Džerīd sālsezeru.
Vispirms ar autobusiem nokļuvām 23 metrus zem jūras līmeņa, izkāpām un gājām uz sālsezeru. Tas ir smilšu klajums, ko klāj sāls kārta. Pirms miljoniem gadu ezers atdalījās no Vidusjūras un izžuva. Tagad tajā “aug” tuksneša rozes – skaistie, kafijas brūnie sāls kristāli. Vietējie šo iezi pārdod tūristiem gan dažāda lieluma, gan kastītēs iekrāsotus.
Te atrodas sāls raktuves. Gar ceļa malām rok sāli, met kaudzītēs un ved prom. Pārtikā to nelietojot, bet eksportējot uz Skandināviju ceļu kaisīšanai ziemā. Vēl par ļoti skaisto dekoratīvo iežu veidojumu – “tuksneša rozi” – piebildīšu, ka tā ir no kalķakmens, sāls un smiltīm, kas “aug” zemē. Dabas rotaļa ar akmeni patiešām atgādina graciozu, atvērušos rozes ziedu. Tās var būt dažāda izmēra – sākot no maza ziediņa un beidzot līdz smilšu rožu kolonnai, kādas redzējām pilsētas centrā, viesnīcās un pie tām ārpusē.
Bet Tunisijā ir arī nafta, gāze, dzelzs, mangāns, svins, cinks, dzīvsudrabs, fosforīti, barīts, ģipšakmens.
Apmēram divos pusdienlaikā, kad esot ļoti karsts, ezerā varot redzēt mirāžas.
Ceļu, pa kuru var izbraukt cauri Šot el Džerīd milzīgajam sālsezeram, sāka ierīkot 1975.gadā. Izdevās tikai ar trešo piegājienu.
Ar džipiem braucām līdz pat Atlasa kalniem. Tad sekoja neliels pārgājiens pa kalnu taku, pa kanjonu, oāzi līdz nelielam ūdenskritumam, un nu jau bijām pie minerālūdens ezeriņa. Te gids mums atļāva atpūsties, izpeldēties, tad kāpām Atlasa kalnos, lai vērotu panorāmu uz Šibukas ciemu. Tika parādītas iepriekšējā Šibukas ciema drupas. 1969.gadā, kad šeit trīs dienas un naktis bijis lietus (arī tāda kataklizma iespējama tuksneša tuvumā Āfrikā), kad pēc lielajiem plūdiem tika aizskaloti berberu mitekļi, viņus pārcēla uz jaunu labiekārtotu ciematu, kuram mēs izgājām cauri.
Dibina reliģiozu pilsētu
Tālāk ceļš veda uz Kairuānu Tunisijas centrā. Tā ir ceturtā no musulmaņu svētajām pilsētām tūlīt aiz Mekas (Saūda Arābijā), Medīnas un Jeruzalemes (Izraēlā). Te mēs aplūkojām Āfrikas vissenāko mošeju, kas celta 670.gadā. Septiņus svētceļojumus uz Kairuānu, uz šo mošeju, pielīdzina vienam Mekas svētceļojumam. Turklāt Kairuānā glabājas paša pravieša Muhameda bārdas trīs mati.
Šo Sidi Okba lielo mošeju mēs apskatījām no augšas, kad gids mūs veda caur kādu privātu veikalu (cerēdams, ka mēs šeit iepirksimies) uz 3.stāva skatu laukumu.
Kairuānas arābu nosaukums ir Stiprā pilsēta. 670.gadā arābu bruņinieks Okba Ben Nafi šeit nodibināja militāri reliģiozu koloniju, kas vēlāk kļuva par pilsētu, kura ieņēma augstu stāvokli visā arābu pasaulē. Bet izvēlējās šo vietu tādēļ, ka piejūras pilsētas vienmēr atradās pastāvīgos ienaidnieku uzbrukumu draudos. Atrodoties 50 kilometrus no jūras krasta Tunisijas centrā, tā varēja pārvaldīt lielu valsts teritoriju. Okba Ben Nafi lika uzcelt šo mošeju ļoti līdzīgu kā Mekā.
9.gadsimtā Kairuāna nokļuva Aglabidu dinastijas pārvaldīšanā un bija neatkarīga no Bagdādes varas. Kairuānā sāka attīstīties zinātne, reliģija, kultūra. Tā bija kļuvusi par svēto pilsētu, tāpēc svētceļnieki plūda uz šejieni kā uz Meku.
953.gadā to izlaupīja, tādēļ bija nepieciešamība galvaspilsētu pārcelt uz ziemeļiem. Par spīti daudzajiem laupītāju sirojumiem pagātnē Kairuāna vēl tagad ir visu musulmaņu svētā pilsēta un slavena ar skaistu paklāju aušanas darbnīcām. Tas ir roku darbs, un jo vairāk mezglu kvadrātmetrā audēja iesien, jo dārgāks ir paklājs – tā mums skaidroja gids kādā paklāju aušanas vietā.
Lūk, mūsu acu priekšā topošajā paklājā redzams islama simbols – piecstaru zvaigzne virs apgāzta pusmēness. Zvaigzne atgādina par musulmaņu ticīgā pieciem pienākumiem – ticēt Dievam (Allaham) un viņa praviešiem, lūgt Dievu piecas reizes dienā, palīdzēt nabagiem, kaut reizi mūžā doties svētceļojumā, ievērot gavēni, kad 30 dienas no ausmas līdz rietam nedrīkst ne dzert, ne ēst, ne pīpēt, ne sievas mīlēt.
Savukārt pusmēness svarīgs, jo pēc tā musulmaņi nosaka jauna Mēness iestāšanos – viņu kalendārajā mēnesī ir tikai 28 vai 29 dienas. Šobrīd pie viņiem ir 1427.gads.
Vēl mūsu autobuss aizvizināja uz Dugu – vienu no senākajām pilsētām, kura lepni paceļas uz pakalna. To dibinājuši berberi, un tā ir vislabāk saglabājusies no romiešu laikiem līdz mūsdienām. Mūs sajūsmināja tempļi, Junonas svētvieta, feniķiešu mauzolejs, kur tika pielūgts dievs Jupiters un romiešu pirtis, stalta Triumfa arka, kas uzbūvēta jau 205.gadā pirms mūsu ēras.
Tā veicot divu dienu ekskursiju pa Tunisiju uz tās dienvidiem, sapratām, cik šī zeme ir dažāda: ziemeļos ainava kā Dienvideiropā, vidienē tā kļūst vairāk afrikāniska, līdz zaļo olīvu birzis un dateļpalmu oāzes atduras tuksnesī.
Apskata tūristu paradīzi
Kādas dienas atpūtāmies pludmalē – saules staros pašapmierināti grozot zeltaini iedegušos apaļumus, peldoties glāsmaini siltā Vidusjūrā. Tad vēlējāmies un iespēja apskatīt galvaspilsētu Tunisu ar slaveno Bardo muzeju, Kartāgas drupas un tūristu paradīzi – mazu zilbaltu pilsētiņu Tunisas līča krastā – Sidī Bū Zidu.
Pirmie Tunisijas iedzīvotāji bija vietējās berberu ciltis. Bet maz ir zinātnisko atklājumu un liecību, kas pierādītu, kas bijis 10 000 gadu pirms Kristus dzimšanas. Bet pastāv tautas mantojums – leģendas, nostāsti, teikas par Tunisijas pamatiedzīvotājiem. Tie ir Sahāras tumšādainie iedzīvotāji un citi – blondi ar gaiši zilām acīm, kurus vēlāk sauca par augstsirdīgiem, cēliem, bet kuriem izcelšanās ir visai noslēpumaina. Romieši tādus sauca par barbariem. No tā cēlies vārds berberi.
9.gadsimtā pirms Kristus dzimšanas bija pūnieši, kuri bija progresīvi iedzīvotāji Tunisijas provincē, kolonija, kura kļūst par spēcīgu civilizāciju pie Vidusjūras, dibina Kartāgas pilsētu. Kartāga nozīmē Jaunā pilsēta.
Leģenda stāsta, ka šajā teritorijā 814.g. p.m.ē. ieradies kāds pilnvarotais un no berberiem nopircis zemi tik daudz, cik var noklāt ar vērša ādu. Vērša ādu viņš sagriezis lentē un apvijis ar to visu Birsa kalnu – nākamās pilsētas teritoriju. Tā tika dibināta Kartāga, kura kļuva par lielas nozīmes metropoli, rosīgu tirdzniecības centru, plaukusi un zēlusi līdz pat 4. un 3.gadu simtenim p.m.ē.
Šī varenā lielpilsēta ar 400 tūkstošiem iedzīvotāju pārspēja pat Romu, piemēram, tajā līdzās daudzajiem sešstāvu dzīvojamajiem namiem tika uzbūvēta pat osta 220 karakuģiem, kuru būvniecības noslēpumus kāri centās izošņāt neskaitāmi romiešu spiegi.
Nu Roma jau bija pievērsusi savus kāros skatienus Kartāgai. Bet jāpiebilst, arī grieķi jau bija to nolūkojuši. Romieši uzsāka ar šo metropoli karus, kas beidzās ar baismīgu Kartāgas sagraušanu.
Pirmajā pūniešu karā Kartāgas karavadoņa Hannibāla tēvs Hamilkārs bija Kartāgas virspavēlnieks. Deviņu gadu vecumā, kad Hannibāls kopā ar tēvu devās uz Spāniju, tēvs lika zēnam zvērēt, ka viņš vienmēr būs Romas un Romas impērijas ienaidnieks, jo pirmajā pūniešu karā romieši sakāva Kartāgu un jau tad lika samaksāt milzu bagātības.
221.gadā p.m.ē. 25 gadu vecumā Hannibāls pārņēma Kartāgas armijas virsvadību Spānijā. Viņš uzbruka Sagunto pilsētai Ziemeļspānijā un atkal izraisīja karu. Nu romieši pret viņu turp sūtīja karaspēku, bet Hannibāls devās karagājienā uz Itāliju taisni pāri Alpiem ar 40 000 karavīriem un 37 ziloņiem (domātiem galvenokārt romiešu iebiedēšanai). Pēc Alpu šķērsošanas atlikuši bija tikai 26 000 vīru un 12 ziloņi. Bet Hannibāls atjaunoja armiju un sakāva romiešus vairākās svarīgās kaujās.
Romieši jau zaudēja cerību jelkad uzvarēt Hannibālu, līdz iecēla jaunu karavadoni – Kornēliju Scīpionu. 202.g. p.m.ē. Hannibāla armija tika sakauta Ziemeļāfrikas pilsētā Zamā. Hannibāls – slavenais Kartāgas iedzīvotājs – atgriezās Kartāgā, bet, baidīdamies nokļūt romiešu gūstā, noindējās.
Nekas nav mūžīgs
Kad Roma pēc trijiem bezgala asiņainiem romiešu – pūniešu kariem 146.gadā p.m.ē. beidzot pieveica savu vecāko un vēl nesen spēcīgo konkurentu – Kartāgu nopostīja līdz pēdējam akmenim.
Mēs atradāmies Kartāgas drupās, gids turpināja stāstīt, ka visu, ko nevarēja uzart, nokaisīja ar sāli, lai pat zeme te mūžu mūžos paliktu neglābjami neauglīga. Uzvarētāju naids izrādījās tik mežonīgs, ka citkārt rūpīgi lolotajām romiešu bibliotēkām tika izvāktas pilnīgi visas pūniešu literātu un vēsturnieku grāmatas, kas nonāca sārtos, un galu galā no kādreiz varenās civilizācijas pāri palika daži agronomiski traktāti, kas, romiešu neatzīti, bija saglabājušies grieķiskos tulkojumos.
Starp citu, tagadējās Tunisijas teritorijā meistarīgās labības audzēšanas tradīcijas saglabājas arī vēlāk, tādēļ par Āfriku nosauktā impērijas province iemantoja Romas maizes klēts slavu. Blakus nopostītās pilsētas drupām izveidojās tipiska romiešu pilsēta, kas 2.gadsimtā kļuva par Romas impērijas trešo lielāko pilsētu pēc Romas un Ēģiptes Aleksandrijas. Tās drupas mēs arī apskatījām.
Kartāgā dzīvojis arī Svētais Augustīns. 7.gadsimtā arābi Kartāgu noposta un blakus uzceļ jaunu pilsētu – Tunisu. No senās godības Kartāgā mēs apskatījām Antonija pirtis, tad saglabājušos ostu, kas kādreiz bijusi moderna un asprātīgi veidota būve, lai no ienaidniekiem paslēptu varenos kuģus. Vēl redzējām apaļu baseinu ar vārtiem uz jūru un saliņu vidū. No feniķiešu celtnēm pāri palikuši atsevišķi mūru fragmenti, pagrabu drupas. Tomēr iespaidīgākās ir romiešu pirtis, kas, domājams, pēc kapitālremonta varētu būt vēl itin labi lietojamas. Biezi mūri, arkas, sienu fragmenti, dekoru detaļas, akmeņi, pēc ilgas gulēšanas zemē augšup uzslietas kolonnas. Romantiskas drupas uz jūras un zilu debesu fona ir neparasti cēla un skaista ainava. Tagad tā tūristiem sniedz prieku, vēsturniekiem un arheologiem – iespēju izzināt pagātnes noslēpumus, valstij – naudu.
Žēl, ka tik spēcīga pilsētvalsts gadsimtiem ilgi bija karu, vardarbības un posta cēlonis.
Taču nekas nav mūžīgs, un līdz ar kādreiz varenās impērijas norietu mūsu ēras 5.gadsimta vidū pienāca beigas arī romiešu laikmetam Tunisijā. Tās teritoriju pārņēma vandaļi, kuriem izdevās noturēties nākamos 100 gadus.
Pēc tam vandaļus nomainīja bizantieši, kuri noturējās līdz 7.gadsimtam mūsu ērā, kad Tunisija pamazām vien kļuva par mērķi dažādu arābu dinastiju karagājieniem.
Iegūst neatkarību
Sākās islamiskās kultūras ēra, kuras ietekme uz teritoriju un dzīvi tajā bijusi vislielākā un arī visbūtiskākā vēl mūsdienās.
Dažādos laikos šī teritorija bija dažādu arābu un turku impēriju sastāvā. 15. un 16.gadsimtā Tunisija kļuva par mītnes zemi tūkstošiem ebreju, čigānu un citu minoritāšu pārstāvjiem, kas bēga no inkvizīcijas plosīšanās Spānijā.
No 1881. līdz 1956.gadam (tas ir, līdz valstiskās neatkarības iegūšanai) teritorija bija Francijas protektorāts. Neatkarības iegūšana iezīmēja valsts modernās vēstures sākumu, ar kuru tunisieši ļoti lepojas.
1956.gada 20.martā Tunisija ieguva neatkarību un kļuva par prezidentālu republiku. Pirmais Valsts prezidents Habibs Burgiba, sociālistiskās partijas vadītājs, sev grezno mauzoleju Monastīrā uzcēla jau dzīves laikā un pamazām iecēla sevi amatā uz mūžu.
Pēc 30 gadiem viņu apvērsuma rezultātā gāza paša valdības premjerministrs Zins al – Aludins ben Ali un sāka “jauno ēru”, ko raksturo ekonomikas liberalizācija. Tomēr “jaunās ēras” valdītājs tāpat kā vecais nodrošinājis sev Valsts prezidenta amatu uz mūžu, mainot likumu. Tāpēc, kaut gan kopš 1994.gada notiek demokrātiskas vēlēšanas, demokrātija esot tikai formāla.
Mūsdienās Tunisijā ir vairāk nekā 10 miljoni tunisiešu. 90 procenti tās iedzīvotāju ir musulmaņi, 70 procenti no viņiem – sunnīti, 20 procenti – šiīti, 7 procenti – katoļi un pareizticīgie, 3 procenti – ebreji, kas dzīvo galvenokārt Džerbas salā un Sfāksā. Ebreji ir bagāti, un viņiem pieder zelta tirgotavas.
Bet turki vietējo iedzīvotāju vēsturiskajā atmiņā palikuši ar sliktu slavu (izputināja tunisiešus), bet franču laikā kļuva par normālu valsti.
Tunisijā runā arābiski, bet tunisiešu dialektā – ja teikumu veido pieci vārdi, tad trīs ir arābu, bet divi – franču valodā.
Habibs Burgiba īstenoja divas revolucionāras sociālās reformas – ieviesa vispārēju izglītību un dzimumu līdztiesību. Zēni un meitenes Tunisijā mācās kopā. Izglītība obligāta, mācību gads ilgst no 15.septembra līdz 25.jūnijam. Sešu gadu vecumā sāk iet skolā un mācās deviņus gadus. Pēc tam seko četrgadīgs licejs, ko beidzot iegūst bakalaura grādu un izvēlas specialitāti.
Iepazīst slavenas mozaīku kolekcijas
Sekoja autobusa ekskursija pa galvaspilsētu Tunisu. Tā ir rosīga pilsēta, kur savijas senās vēstures mantojums, tautas tradīcijas savienojums ar Eiropas tradīcijām. Pat pilsētas plānojumā jutām, ka šī valsts kādreiz bijusi Francijas kolonija. Galvaspilsētas centrā gājām pa pirmā Valsts prezidenta Habiba Burgilo aleju. Tā ir zaļa gājēju zona pusotra kilometra garumā, kur izvietoti daudzi veikali, ēkas, kas uzbūvētas Francijas valdīšanas laikā. Tad gids veda mūs pa Tunisas vecpilsētu Medīnu ar šaurajām un ēnainajām ieliņām, kādas raksturīgas tikai viduslaiku arābu pilsētām, un klausījāmies tirgotāju uzaicinājumus ienākt iepirkties, bet mums jāapskata senie pilsētas mūri un mošeja, kas celta 703.gadā.
Obligāts apmeklējums Tunisā – Bardo muzejs, kas ierīkots 1882.gadā. Jau pati muzeja ēka bija un ir apskates vērta – bijusī Bardo pils būvēta 18.gadsimta beigās un ir lielisks sava laikmeta arhitektūras atspoguļojums. Bet īstās bagātības redzējām muzeja iekšpusē – romiešu laika daudzās mozaīkas, pirmskristietības perioda mākslas darbi, arābu un musulmaņu kultūras liecības, paklāji, ieroči, rotaslietas…
Muzeja lepnums ir mozaīka, kurā redzams senās Romas dzejnieks Vergilijs kopā ar divām mūzām – Drāmu un Vēsturi. Katrā stāvā iepazīstamies ar slavenākajām mozaīku kolekcijām pasaulē, bezgalīgie mozaīku attēli klāj sienas, griestus un grīdu. Šeit izvietoti dažādie arheoloģiskie atradumi, unikālas rotaslietas, dārglietas un sadzīves priekšmeti.
