Stāsts turpinājumos. 5. Pēc brīža, pieliecies Veltiņai pie auss, viņš vēl papildināja savu sakāmo: “Aspazija! Pegazs mani atveda pie tevis.
Stāsts turpinājumos. 5.
Pēc brīža, pieliecies Veltiņai pie auss, viņš vēl papildināja savu sakāmo: “Aspazija! Pegazs mani atveda pie tevis. Tu negribēji mērot ceļu uz manu pusi, nu es esmu šeit…”
Kārļa uzmanības un pielūgsmes iespaidotai, Veltai tovakar nebija dūšas pateikt: “Bet es taču tevi šurp neaicināju! Un cik daudz mēs vispār viens par otru zinām…” Varbūt viņa to izdarīs rīt…
Šobrīd bija tik patīkami sajust, ka blakus ir kāds, kas saimnieciski, prasmīgi un raiti paveic visus darbus – it kā visu mūžu to vien būtu darījis. Kāda cilvēka rosīšanās blakus radīja tādu miera un drošības sajūtu! Un vēl pie visa – viņš taču prot uzrakstīt tik skaistas vēstules…
Atļāvusi Kārlim savas ceļasomas ienest mazākajā istabā, Velta apsolīja visu sakāmo pateikt no rīta.
Tobrīd viņa vēl neparedzēja, ka rīts pienāks negaidīti ātri, un kā pirmā par to vēstīs trauku šķinda virtuvē. Ieradums lika celties un ģērbties, bet apdomājusies viņa izlēma ļaut vaļu Kārlim – redzēs, cik ilgam laikam viņam pietiks spara iekarot šo teritoriju un Veltas sirdi. Kārdinošais aromāts brīdi vēlāk lika saprast, ka Kārlis izmantos seno gudrību, kura vēsta – “īstais mīlestības ceļš ved caur vēderu”. Vai gan pret tādu uzmanību varēja ko iebilst?
Kad pēcpusdienā Velta iegāja mazajā istabā, viņas skatiens apstājās pie joprojām manāmi uztūkušās zilās ceļasomas. Izskatījās, Kārlis to vēl nemaz nebija aizticis.
Varbūt pats nebija pārliecināts par palikšanu? Varbūt te viņam tikai tāda starpstacija posmā uz ko tālāku? Varbūt Kārlis arī no to pasaules skrējēju sugas?
Tīri sievišķīga ziņķāre Veltai lika minēt – kas gan viņam tur sabāzts? Teicās – esot pārdevis dzīvokli. Varbūt nauda? Paša? Bet ja nu citu?
Un – vai viņam vispār var ticēt? Cik dažādu nostāstu nav dzirdēts…
Apdomājusi visu vēstulēs lasīto un vakara sarunā saklausīto, Velta izlēma neļaut prātā iezagties tām ļaunākajām aizdomām. Varbūt Kārlis vienkārši ir tāds karstas putras strēbējs, romantiķis, kam viegli padodas visu pamest? Ne velti viņa iedzīve ietilpst divās ceļasomās!
Pamanījis Veltas skatienu, kas bija aizdomājies pie zilā čemodāna, Kārlis pietuvojās un saudzīgi apskāva sievietes plecus.
“Parunāsimies!” it kā nojauzdams viņas smago domu vezumu un bažas, Kārlis vedināja Veltu apsēsties sev blakus un noklausīties visai raibu dzīves stāstu.
Jā, viņam bieži ir nācies pamest visu un aiziet pasaulē basam. Jo viņam nevajag nekā sveša. Tikai to, kas paša nopelnīts, kas nepieciešams un bez kā nevar iztikt. Nevajag arī apziņas, ka ar savu aiziešanu kādai atņēmis daļu no kopīgi iegūtās mantas. Katrai lietai ir sava vieta, un, ja tā kaut kur ir iegūlusies vai nostājusies, tad – lai stāv!
