Stāsts turpinājumos. 4. Uz Veltas jautājumu, kur tad tā bija jāsteidzas un vai tad nemaz žēl nepalika, Kārlis atbildēja: “Ek, viegli nācis, viegli zudis!”.
Stāsts turpinājumos. 4.
Uz Veltas jautājumu, kur tad tā bija jāsteidzas un vai tad nemaz žēl nepalika, Kārlis atbildēja: “Ek, viegli nācis, viegli zudis!”
Tagad, kopā ar Veltiņu, abi varēšot sākt dzīvot pa īstam. Aizbraukt kaut kur tālāk, ne tikai līdz galvaspilsētai vai uz mežu pēc sēnēm. Ēst ne tikai kartupeļus ar štovētiem kāpostiem. Un neuztraukties, ka ar pensiju vien var nepietikt.
Kārlim vienmēr esot gribējies tikt prom no lielpilsētas un saimniekot personīgajā mājā. Pateicoties kādai augstākai varai, kas abus savedusi kopā, un Veltiņai, viņš savu sapni nu beidzot varēšot īstenot. Viņš celšoties agri, līdz ar saules gaismu, lai uz Veltiņas pamošanos varētu viņai pasniegt tēju un apceptu brokastu baltmaizi ar ievārījumu.
Bet par to, vai abi varēšot sadzīvot, Veltiņai neesot jāuztraucas – ar viņu esot ļoti viegli saprasties. Abās bijušajās laulībās tikai pāris reižu esot aizsācies strīds. Grūtāk esot sadzīvot ar bezdarbību un apnicību.
Te nu Veltiņa iesprauda arī savu sakāmo: “Tas strīds laikam jau tāpēc, ka viens pats visu biji izlēmis?” Uz ko Kārlis, mīļi saņēmis Veltas roku, paskaidroja: “Lai nu arī kā, mans lēmums nekad nav izrādījies nepareizs… Un kas gan mums abiem te daudz ko svērt? Savs labums tiks abiem!”
