Stāsts turpinājumos. 2. Jā, ar Kārli arī nekas nesanāca… Pirms pāris mēnešiem kaimiņiene ienesa avīzi un parādīja Veltai sludinājumu – sak, re kur tev īstais vīrišķis!
Stāsts turpinājumos. 2.
Jā, ar Kārli arī nekas nesanāca…
Pirms pāris mēnešiem kaimiņiene ienesa avīzi un parādīja Veltai sludinājumu – sak, re kur tev īstais vīrišķis! Sauc tik šurp, mājai vajadzīgs saimnieks!
Velta toreiz ilgi domāja, līdz uzrakstīja arī – sak, kas tu esi un kāds tu esi. Ko tu meklē…
Kārlis izrādījās protošs vēstuļu rakstītājs. Glītā, salasāmā rokrakstā, uz smuka papīra. Izglītota cilvēka valodā, ar pagodinošu uzrunu, ar komatiem un garumzīmēm. Veltai vēl tagad patika visas viņa vēstules pārlasīt. Kārļa rakstītie vārdi – tieši kā sievietes dvēselei rakstīti… Par ilgu gājputniem, par Polārzvaigzni, par mākoņu vēju, kas vilina un rāda ceļu pie Veltas… Par abiem zināmām dziesmām un sen redzētām mīļām filmām. Par jaunību, kuru atceroties sirds un domas atkal draiskākas kļūst.
Ja vien viņš jau trešajā vēstulē neaicinātu Veltu pārcelties pie sevis…
Kurš gan tādā vecumā vairs tagad savu māju pamet, kur viss gadiem lolots un iekopts? Kur ābeles ar bagāto ražu, zemeņu un puķu dobes, vistu un trušu saime… Kur pagalmā katrs solis iepazīts. Vai viņa kāda vējslota?
Un kā lai zina, pret kādu “paradīzi” viņa to visu izmainīs? Ja nu Kārļa rakstītais ir vien skaisti vārdi?
Tā arī Velta uzrakstīja, – visu, ko domāja. Atklāti un tīri spraunā stilā – tā kā aizvainota, tā kā dusmīga… Un aprakstīja visu, ko viņa te negrib un nedomā pamest. Te ir viņas pamati un saknes!
Kārlis gan rakstīja vēl un vēl – gan par to, kā vecumā kauli salstot, un – vai tad svarīgāks neesot tas siltums, kas dvēseli silda? Malkas reiz varot pietrūkt, bet sirds uguntiņa – tā pat uz auksta mūrīša sasildīs.
Uzrakstījusi, ka nekur pārcelties nedomā, Velta atvadījās.
Žēl jau bija gan,kas nu vairs rakstīs tādas vēstules? Tik saturīgas, dzejiskas un sirsnīgas…
Un kā viņa pati aizpildīs vakarus? Tolaik, kad rakstīja vēstules Kārlim, tie bija kļuvuši īpaši literāri un radoši, jo nemaz tik viegli nedevās kaut ko līdzvērtīgu atbildē sacerēt. Tik dzejiski, kā rakstīja Kārlis, Velta nemācēja, bet – pārlapojusi visus mājās atrodamos dzeju krājumus, no atšķirīgu vārsmu rindām vienu dzejoli viņa bija savirknējusi. Laikam jau gluži labs izdevās, ja pēdējās vēstulēs Kārlis viņu godāja kā Aspaziju – tā slavinot viņas uzrakstīto. Velta, protams, to neņēma nopietni, bet vienalga – bija patīkami.
Un nu – pati vien vainīga, ja nu jau trešo nedēļu no Kārļa ne rindiņas…
Pēc krietnas stundas kāposti jau smaržoja pa visu māju, silti sprakšķēja malka plītī un istabas krāsnī. Ieslēgusi televizoru, Velta atslīga uz dīvāna. Tikai uz pusstundiņu atpūsties…
Laikam jau tomēr bija piemigusi, jo pēkšņi uztrūkās kā no miega – viņas priekšā, istabas vidū, stāvēja sirms, pēc izskata – labi kopts kungs, sīkrūtainā mētelī un pelēkā hūtē, ar lielu liliju pušķi vienā rokā un tortes kasti otrā. Platais smaids liecināja, ka viņiem jābūt pazīstamiem…
Apjukumā pieglaudusi matus, Velta cēlās pretim ciemiņam. Pirksti vēl steidza atraisīt virtuves priekšauta mezglu, bet kungs tikai plati smaidīja un izlikās nemanām saimnieces mulsumu.
“Veltiņ, es tik ilgi gaidīju šo dienu!” iesaucās svešinieks un sniedza viņai ziedus.
