Neapmierinātība ar esošo situāciju esot efektīvākais veids, kā stimulēt pārmaiņas.
Neapmierinātība ar esošo situāciju esot efektīvākais veids, kā stimulēt pārmaiņas. Tam nevar nepiekrist, ņemot vērā, ka atkāpšanās no esošā notiek tikai tajā brīdī, kad rodas nepārvarama vajadzība pēc kaut kā labāka. Iznāk ka, neapmierinātību var uzskatīt par noteicošo, kāpēc vispār kaut kas tiek mainīts. Tiesa, ilgstošs apmierinātības trūkums var izrādīties pārāk nomācošs, lai cilvēks ievērotu jau notikušās pārmaiņas vai viņam vispār saglabātos vēlme pēc tām.
Ir tikai divi iespējami varianti, kā cilvēks vairumā gadījumu nonāk pie atskārsmes par pārmaiņām. Vienā gadījumā viņam izdodas tās ievērot pašam, savukārt otrā tās liek ievērot citi. Protams, labākais risinājums pārmaiņu konstatēšanai būtu abu šo aspektu līdzsvarota mijiedarbība, taču reālā situācija ir citādāka.
Ņemot vērā, ka pārmaiņas notiek ilgstošā laika periodā, nevis vienā momentā, gadās, ka cilvēki ir pārāk aizņemti, lai ievērotu tādus “sīkumus”. Vēl skumjāk ir tad, kad pozitīvās pārmaiņas tiek vienkārši ignorētas vai uztvertas kā pašsaprotamas, bet vienīgo uzmanību cilvēks saņem tikai tad, kad radusies izdevība uzsvērt negatīvo.
Šā iemesla dēļ ikvienam būtu ieteicams izkopt sevī veselīgu devu pašapziņas, kas palaikam liktu konstatēt savu nemanāmo virzīšanos uz priekšu, nevis atpakaļgaitā, kā arī rast stimulu turpināt iesākto. Diemžēl tas nav tik vienkārši un bieži cilvēki iekrīt galējībās. Cenšoties kompensēt atzinību trūkumu no citu puses paši saviem spēkiem, vieni aizraujas ar pārāk lielu pašapziņas devu, savukārt citi – ar pārāk lielu kritiku.
Protams, ir cilvēki, kuriem izdodas to visu sabalansēt pareizajās devās un katru situāciju izvērtēt, ņemot vērā paša varēšanu un no sevis neatkarīgu apstākļu ietekmi. Tiesa, saprast, kad izdarīts tik daudz, cik tajā brīdī bijis iespējams, un kad bijusi iespēja pacensties izdarīt mazliet vairāk un labāk, nav viegli. Pareizā formula nevienam dota netiek, tāpēc tā jāmeklē pašam.
Man gribētos pieminēt kāda cilvēka teikto, ka galvenais ir visu izdarīt tā, lai pēc tam būtu gandarījuma sajūta par paveikto un apmierinātība pašam ar sevi. Varbūt tieši šī apmierinātība spētu saglabāt cilvēkā motivāciju turpināt pārmaiņas pat tad, ja apkārtējo attieksme liek domāt, ka nekas nemainās, un cenšanās radīt labāku situāciju panākumiem nevainagojas. Būt apmierinātam ar sevi galu galā nozīmē atskārsmi, ka dodies pareizajā virzienā, tāpēc ir pilnīgi iespējams, ka dažreiz lietderīgāk ir paļauties tikai uz sevi, lai nenovērstu uzmanību no tuvošanās pārmaiņu mērķim.
