Strautiņu pusē Nikolajenko ģimene par saviem uzticamajiem draugiem ir izvēlējušies samojeda un vilka krustojuma sniegbaltos suņus – brāļus Rokiju un Arno. Šie mīluļi viņu mājās ienesuši siltumu un nesavtīgu mīlestību.
Kā mazas aitiņas Suņu “audžumamma” Agija Nikolajenko stāsta, ka par jaunu suņu iegādi vienojušies vienprātīgi. “Iepriekšējais sunītis nomira, un izdomājām, ka vajag jaunu. Tīmeklī pētījām labestīgus un mīļus suņus, jo iepriekšējais sunītis bija diezgan agresīvs. Arī viņu mēs paņēmām savā apgādībā, bet diemžēl nespējām iemācīt viņam citādāku dzīvesveidu, jo sunītis jau bija pieaudzis,” stāsta A.Nikolajenko.
No Ainažu puses atvestie septiņus mēnešus vecie kucēni Nikolajenko mājās ir aptuveni mēnesi. Agija neslēpj, ka sākotnēji brāļi bijuši ļoti skumīgi, nevēlējušies ne ēst, ne dzert, bijuši acīm redzami bēdīgi. “Suņi ir divi, jo nevēlējamies brāļus šķirt, diviem arī ir jautrāk un viņi ir pieraduši viens pie otra. Kad pētījām sludinājumus, visvairāk piesaistīja, ka viņi izskatījās kā mazas aitiņas,” saka Agija. Arno ir pūkaināks un vairāk līdzīgs samojedam, bet Rokijs – vairāk līdzinās vilkam.
Prasa daudz laika un uzmanības
Ja esi nobriedis iegādāties samojedu, jāņem vērā, ka šīs šķirnes suņiem kažoks ir brangs un kupls. Saimniece skaidro – labāk, ja mājās nav mīksto segumu, jo jārēķinās ar lielu spalvu un smilšu daudzumu. Parocīgāks būs parketa, lamināta vai flīžu segums. Paklājs ir ļoti slikts lēmums, jo spalvu ir daudz – lai uzkoptu istabu, jārēķinās ar 40 minūtēm.
Tāpat suņu saimniekam jābūt ļoti neatlaidīgam. “Jebkurš suns ir arī spītīgs. Muļķīgi salīdzināt, bet ar suni ir kā ar bērnu – ja tu viņam pateiksi vienreiz, bet viņš tevi neklausīs un tu padosies, tad arī turpmāk viņš tevi neklausīs. Viņiem ir jāvelta ļoti liela uzmanība un vajag plašumus. Ja vērtējam samojedu kā šķirni, šie suņi nav paredzēti telpām,” saka Agija.
Mazgāšanai – pusstunda
Lai gan saimniekiem jau ir privātmāja Strautiņos, viņi ik dienu dodas uz laukiem ārpus Strautiņiem, kur mīluļiem ir lauki un plašumi. Ziemā saimnieki apsvēra domu iegādāties kamanas, jo suņiem ir ziemeļnieciskās asinis un arī enerģijas esot ļoti daudz. “Laukos tiek būvēts voljers, top būda. Kad viss būs pabeigts, tad viņi dzīvosies tur. Tur ir plašumi un dīķis. Rokijs dievina ūdens peldes. Tur viņiem būs ļoti jauki. Protams, visu laiku jāskatās, vai viņi ir tīri. Kaimiņiene teica, ka aizvedīsim uz laukiem un viņi būs dubļaini, bet tur jau nav dubļu, tur ir lauki un pļavas. Viņiem patīk būt dabā, brīvībā. Vienīgais mīnuss būs slapjdraņķis, kad tiešām tie dubļi būs. Taču esmu jau novērojusi, ka viņi nemaz lietus laikā necenšas izrauties ārā. Kas zina, varbūt nebūs jāsatraucas par netīro kažociņu,” saka Agija. Viena šāda suņa kārtīga mazgāšana aizņem pusstundu, turklāt ar vienu dvieli nosusināšanai nepietiek. Taču saimniece saka, ka šie suņi ir ļoti paklausīgi – sēž un mazgājot neko nesaka.
Dot mīlestību
“Viens no plusiem ir tas, ka Rokijs un Arno ir ļoti dzīvespriecīgi un sirsnīgi suņi. Var just, kādu pozitīvismu viņi rada: mazina ģimenē stresu, pieglaužas – pačubini, paglaudi, samīļo. Īsts sirsnības kamoliņš! Rokijs ir iemācījies palēkties un apskauties. Viņi ir ļoti mierīgi un apzinīgi. Ja pateiksi, ka nedrīkst, tad klausa, nav jāuztraucas par to, ka izskries uz ceļa. Ja Arno saki: dod ķepu, – tad dod. Virtuvē atļauts iet tikai tad, kad pasauc. Gultās nelaižam, un viņi klausa – nav problēmu. Var redzēt, ka viņi jūtas laimīgi. Uzticība ir izveidojusies. Sākumā, ja pat pacēli roku, viņi baidījās, varbūt viņiem bija iepriekšēja trauma. Esmu sapratusi, ka suni neiemācīsi, pielietojot fizisku spēku. Tev ir tikai tava paša apņēmība un tavs skarbākais balss tonis, bet ne fiziskais spēks. Citādi viņiem pazudīs uzticība pret saimnieku, un tas noteikti nav tas, ko mēs vēlamies. Suns ir cilvēka labākais draugs. Viss atkarīgs no saimnieka attieksmes – kādu tu dosi viņam, tāda būs pretī. Dosi mīlestību – saņemsi pretī dubultā. Arī mūsu mājās līdz ar viņu ierašanos ir mazinājies stress. Gribas tikai mīļoties un čubināt skaistuļus. Viņi ir labestības iemiesojums,” secina saimniece.
Baro cītīgi un daudzveidīgi
Stāstot par barošanu, saimniece uzsver – dod barību “Junior”, cenšas nepieradināt pie viena ēdiena, iedod arī olu vai kartupeli. “Lai viņiem ir nedaudz citādāka kuņģa darbība. Ja dod gardumiņu, tad abiem reizē. Viņi ir greizsirdīgi viens uz otru. Ja vienam pievērš uzmanību, bet otram ne, tad dusmojas – abiem vajag. Arno gan ir palicis mierīgāks, bet Rokijs ir “bandīts” – pavedina uz blēņām. Dodam arī kaulus, kas palīdz smaganām un attīsta zobu augšanu. It kā saka, ka suni nedrīkst barot ar kauliem, ka var rasties aizcietējumi utt., bet, ņemot vērā, ka vilki un citi dzīvnieki, kas savvaļā aug, ēd kaulus, tad uzskatu, ka tas nav nekas neatļauts. Arī mūsu vecvecmāmiņas baroja suņus ar kauliem. Man šķiet, ka mūsdienās daudz kas jau aiziet galējībās. Arī suņu ģērbšana – tas ir muļķīgi. Tā kā Arno un Rokijam ir savs „termoregulējamais tērps” – spalva, tad par apģērba iegādi mums nebūs jāsatraucas, turklāt šiem suņiem spalvai nav specifiskās suņa smakas,” smej Agija ar draugu.
Paklausīgi un spītīgi
Kā jau katram kucēnam un bērnam arī šiem draiskuļiem ir savi niķi. Saimnieki stāsta, ka brāļu vājība ir apavi. Mammas un Agijas čības jau ir pamatīgi cietušas, tāpat arī apavu šņores. Saimnieki stāsta, ka citreiz pastaigās viņus nav iespējams apstādināt. Protams, kā jau katram dzīvniekam pie savas paklausības piemīt arī sava veida spītība. “Tev jāatrod īstā pieeja. Ja gribi suni pēc militāras disciplīnas, lai viņš nolasa pēc tavām acīm, ko tu vēlies, tad viņi nav tam domāti. Rokijam un Arno piemīt ass prāts. Viņi negaudo, tikai rej. Ja viņi vēlas iziet ārā, tad ries un liks manīt par to, ka vēlas doties ārā – par to mēs esam ļoti pateicīgi. Citreiz ir sajūta, ka viņi izved mūs pastaigā,” saka Agijas draugs Armands.
Svarīgi atcerēties!
Suņu draugi uzskaita svarīgākās lietas, kas būtu jāatceras, iegādājoties suni. “Ir jāpārdomā, cik laika esi gatavs veltīt savam mīlulim. Ja lielāko dienas daļu pavadi darbā, tad suns nav pareizā izvēle. Otrkārt, vajag plašumu, lai sunim būtu, kur skriet. Dzīvoklī lielu suni neiesaku turēt. Treškārt, ēšana – suņiem vajag daudz! Ar to ir jārēķinās, tās ir finanses. Tāpat svarīga saimnieka paša uzņēmība – jābūt pacietīgam, iejūtīgam un neatlaidīgam. Vēl jārēķinās ar papildu izdevumiem – potes, reģistrēšana, čipēšana, slimošana, attārpošana. Un vēl – dzīvnieks ir jāmīl!”
— Teksts un foto: Linda Līdaka
