Arvien populārāk kļūst vecām lietām piešķirt otru dzīvi. Tā no veciem krekliņiem top grīdsegas, no veciem džinsiem – stilīgs un ērts apģērbs, no plastmasas pudelēm veido plostus. Idejas ir visdažādākās, tāpēc sarakstu varētu turpināt nebeidzami. Tādām sīkām lietām varbūt arī nav tik grūti atrast otro pielietojumu, taču, ja arī tāds neatrodas, atkritumos tās aizņem ne pārāk daudz vietas. Rodas jautājums – kā ir ar lielām mantām? Vecus koka skapjus restaurē, varbūt kāds sadedzina. Taču kur likt veco dzelzs rumaku, kas godam ilgi kalpojis, taču tomēr kļuvis nevajadzīgs? Saprātīgi cilvēki parūpējas arī par savu automašīnu līdz pēdējam mirklim, taču ir arī tādi, kas uzskata, ka automašīnu var vienkārši pamest – atstāt ar domu, ka varbūt kādam kādreiz vajadzēs, varbūt kāds kādreiz aizvāks mantu, kas ir patiesībā tava. Tad jau drīz varbūt gribēsim, lai arī atkritumus kāds savāc mūsu vietā! Šāda viena vientuļa un nevienam nevajadzīga manta mētājas autoceļa Veclaicene-Rīga ceļa malā. Zils “opelītis” savus saimniekus tā arī nav sagaidījis un, visticamāk, nesagaidīs. Noņemtās numura zīmes jau vien liecina, ka šis dzelzs rumaks nevienam nav vajadzīgs. Ja var atstāt ceļa malā, tad tikpat labi varēja nodot metāllūžņos. Man vispār nav saprotams, ar kādu mērķi tas darīts? Lai kāds izdemolētu? Paņemtu kāds, kuram vajag? Tā nav ne vienīgā, ne pirmā un ne pēdējā atstātā automašīna. Tādu ir daudz! Varbūt mūsu pusē ne tik redzamas, bet ir.
Tas tomēr nav zemē nomests konfektes papīrs, ko vējš aizpūtīs, vai alus pudele, ko kāds paņems un nodos, saņemot pretī centus. Tā ir mašīna – liela manta! Un šai mantai ir arī vērtība. Kas gan notiktu, ja mēs visi savas nevajadzīgās un nolietotās mašīnas tā vienkārši atstātu ceļa malā? Ceļmalas būtu pilnas ar dzelzs rumakiem. Vai tas būtu skaisti? Ērti garāmbraucošajiem auto vai velosipēdiem? Var jau teikt, ka šobrīd ceļu vētru ūdens glāzē un viena mašīna nav tā vērta, lai par to tā satrauktos. Šodien tā ir viena, bet rīt varbūt vēl kāds tā izdarīs. Mani satrauc cilvēku vieglprātīgā attieksme un princips, ka var ne par ko neatbildēt. Mašīna nav dzīva, tai nav sirds, kas var sāpēt. Taču mūsu valstī gluži tāpat tiek pamesti dzīvnieki – atstāti mežā vai nolikti patversmes durvju priekšā. Labi, ka vēl par bērnu pamešanu nenākas dzirdēt pārāk bieži. Tāda ir dzīves uztvere, kas, manā skatījumā, ir pilnīgi ačgārna. Cilvēkam ir jāatbild par savām mantām, darbiem un runāto! Nedrīkst dzīvot, nedomājot par sekām. Valstī tomēr ir likumi, kas paredz konkrētu lietu kārtību. Arī automašīnām, vecām un jaunām, ir sava vieta.
Varbūt šodien ir īstā diena, kad padomāt par vērtībām. Ne tikai par to, kā rīkojamies ar savām mantām, bet arī – kādu dzīvi dzīvojam. Iespējams, šī ir pirmā diena ceļā uz pārmaiņām! ◆
