Par kaut kādu tukšumu NATO samitā var runāt vien tie, kam pietrūka asu izjūtu, cerot TV ekrānos ieraudzīt Rīgas ielās degam desmitiem mašīnu.
Par kaut kādu tukšumu NATO samitā var runāt vien tie, kam pietrūka asu izjūtu, cerot TV ekrānos ieraudzīt Rīgas ielās degam desmitiem mašīnu.
Pagāja tikai nepilni divi mēneši pēc pašmāju dīķa sašūpošanās – Saeimas vēlēšanām, un varējām tepat sajust lielās pasaules politikas elpu – tikko beigusies NATO dalībvalstu vadītāju sanāksme. Latvijas Radio izskanēja, ka samits esot bijis tāds pašvaks un gluži ikdienišķs. Neviena jauna dalībvalsts neesot uzņemta, nekas īsti globāls nav apspriests un, galu galā, pat neviena dauzoņu kompānija neesot mūs pagodinājusi ar savu klātbūtni. Tātad – ja ne galīgi švaki, tad pašvaki gan. Te nu kritiķiem negribētos piekrist.
Vēl ilgi un pamatīgi tiks vētīti un pārspriesti samita drošības pasākumi – vai tie bijuši pārāk stingri un mūs ierobežojoši, vai drošības dienesti bijuši uzdevumu augstumos un tā tālāk. Šajā sakarā galvā grozās kāda ķecerīga doma. Šis ir pēdējo divu gadu laikā jau otrs liela mēroga pasākums (pirmais bija ASV prezidenta Džordža Buša vizīte pērnā gada maijā), kura laikā Latvijas galvaspilsētā tiek ieviesti pastiprināti drošības pasākumi. Esam pierādījuši, ka varam to noorganizēt tā, lai pilsētā teju vai pele netiek pāri ielai nepamanīta. Varbūt pasaules varenie to novērtēs un turpmāk savas sanāksmes rīkos tikai pie mums? Tā teikt, varēsim pelnīt, specializējoties samitu, globālo kongresu un galotņu tikšanos rīkošanā. Rīdzinieki jau gana iedresēti un, tiklīdz kļūst zināms, ka galvaspilsētā gaidāms kāds apsargāts pasākums, steigšus pamet pilsētu, lai tajā atgrieztos tikai pēc beigām.
Par šo samitu bija noprotams, ka tajā netiks pieņemti nekādi radikāli lēmumi. Sanāksmes mērķis bija veikt revīziju par drošības pasākumiem pasaulē no NATO organizācijas skatpunkta. Turklāt mums tas bija svarīgi, jo daudz skaidrāk definējām pašu spēka pielikšanas punktus. Pirmkārt, ar lielu garantiju noteikts, ka pēc diviem gadiem uzaicinājumu pievienoties saņems Albānija, Maķedonija un Horvātija. Otrkārt, Serbija, Melnkalne, Bosnija un Hercegovina tiks uzaicinātas pievienoties NATO programmai “Partnerattiecības mieram”. Starp citu, ar to arī sākām savu ceļu uz šo organizāciju. Treškārt, palielinās cerība, ka Afganistānas jautājuma risinājumā beidzot uzsvars vairs netiks likts tikai uz militārām operācijām. Radusies nopietnāka sapratne par to, ka bez aktīvākas sadarbības ar ES un ANO neiztikt. Tas liek cerēt, ka Rietumu valstīs sāk pārvērtēt attieksmi pret islama pasauli. Vienīgi atklāts paliek jautājums par nākotnes sadarbību ar ES iecerētajiem apvienotajiem bruņotajiem spēkiem. Kā tas “klapēs kopā” ar NATO ātrās reaģēšanas spēkiem, kurus jau sāk izveidot? Ceturtkārt, atklājās nākamā NATO robežlīnija Kaukāzā. Skaidrs, ka Gruzija vismaz tuvākos piecus sešus gadus uz uzaicinājumu iestāties NATO nevar cerēt. Ja runājam par Ukrainu, ticamākais, par šīs valsts uzņemšanu NATO pārredzamā nākotnē pašā organizācijā tā īsti nemaz nedomā. Drīzāk runa varētu būt par daudz aktīvāku alianses un Ukrainas sadarbību jautājumā par iesaistīšanos kopīgās miera uzturēšanas operācijās.
Un beidzot – skandāliņš ap un par nenotikušo Francijas prezidenta Žaka Širaka dzimumdienas ballīti kopā ar mūsu prezidenti un Krievijas prezidentu Vladimiru Putinu. Tas parādīja, ka dažu Rietumeiropas valstu mēģinājumi veidot ar Krieviju savu divpusējo politiku, apejot NATO vai ES, vājina šīs organizācijas. Turklāt labumu no šauru apsvērumu diktētiem ieguvumiem enerģētikas laukā gūst tikai un vienīgi energoresursu piegādātājs – Krievija. Tātad par kaut kādu tukšumu NATO samitā var runāt vien tie, kam pietrūka asu izjūtu, cerot TV ekrānos ieraudzīt Rīgas ielās degam desmitiem mašīnu, trakojošu huligānu pūļus un gladiatoriem līdzīgi tērptus drošībniekus.
