Atis un Edvards bija bērnudārza grupiņas bieds. Vismaz tā viņus sauca audzinātāja Ineta. Abi puišeļi bija vienkārši nešķirami. Reizēm viņi paši savā starpā arī saķildojās, bet reizēm – viens otru aizstāvēja kā lauvas.
Atis un Edvards bija bērnudārza grupiņas bieds. Vismaz tā viņus sauca audzinātāja Ineta. Abi puišeļi bija vienkārši nešķirami. Reizēm viņi paši savā starpā arī saķildojās, bet reizēm – viens otru aizstāvēja kā lauvas.
Likās, ka darīt to, ko nedrīkst, nevajag vai nebūtu vēlams, bija viņu mīļākā nodarbošanās. Kāpt ābelē nedrīkst, bet vajag taču pamēģināt – kāpēc ne? Smalstīt ar karoti zupu šķīvī nedrīkst, jo tad šķidrums var izlīt pa visu galdu un notraipīt citu bērnu drēbes. Un diendusā panākt, lai abi delveri netraucē miedziņu pārējiem bērniem, izdevās vienīgi tad, kad panāca vienošanos – abi var negulēt, klusītēm šķirstīt grāmatu, skatīties griestos, bet nekādā gadījumā nedrīkst runāt, čukstēt vai kā citādi mēģināt sazināties. Kādu laiku šis mehānisms darbojās, bet pēc tam viss sākās no jauna.
Pienāca draugu pirmā skolas diena. Tā nu sanāca, ka skolas gaitas katrs uzsāka pavisam citā skolā. Lai cik no sākuma doma palikt bez drauga likās biedējoša, vēlāk, izrādījās, pavisam izturama. Skolā drīz vien uzradās jauni draugi, kuri, izrādījās nemaz nebija sliktāki. Tā gāja laiks un par kādreizējo nešķiramo draudzību liecināja vien smaidīgās sejas fotogrāfijās un vecāku atmiņu stāsti. Viņi jau sasnieguši pusaudžu gadus, un uzradušies daudz labu draugu. Vai viņi kādreiz, nejauši satiekoties, atpazīs viens otru, vai spētu atrast kopīgu valodu un atjaunot kādreizējās draudzības saites?
