Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā otrdien rīkotajā pēcpusdienā rakstnieka Valentīna Pelēča atcerei bija pulcējušies tie, kas viņu piemin un iemīļojuši viņa grāmatas.
Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā otrdien rīkotajā pēcpusdienā rakstnieka Valentīna Pelēča atcerei bija pulcējušies tie, kas viņu piemin un iemīļojuši viņa grāmatas.
Muzeja darbiniece Dace Plaude uzsvēra, ka pasākums notiek Latvijai nozīmīgiem datumiem bagātā nedēļā. 1991.gada 21.augusts visām trim Baltijas valstīm atnesa ilgoto faktisko neatkarību. Savukārt šodien, 23.augustā, atceramies sadošanos rokās Baltijas ceļā. “Mūsu valsts neatkarību tuvināja ne tikai tie cilvēki, kas ir Latvijā, bet arī tālu prom no dzimtenes trimdā dzīvojošie tautieši. Starp viņiem noteikti minams mūsu novadnieks Valentīns Pelēcis, kas dzīvoja ASV Minesotā. Īpaši nozīmīga šī pēcpusdiena ir tāpēc, ka kopā ar mums ir rakstnieka meita Līvija Karlsone,” teica D.Plaude.
Alūksnes rajona represēto kluba “Sarma” vadītāja Dzidra Mazika deva iespēju noskatīties filmu, kurā V.Pelēcis malēniešu izloksnē stāsta par savu dzīvi un lasa grāmatu fragmentus. Viņš atzinis, ka dumpība un neatkarības meklēšana Pelēču dzimtā bijusi iedzimta. Par Valentīna raksturu un satīrisko valodu liecina jaunības dienu draugam Pēterim Atspulgam sūtīta vēstule, kuras dēļ 1935.gada pavasarī V.Pelēci apcietināja. Tajā viņš asi vēršas pret pārspīlēto pašslavināšanos un skaļiem aplausiem kā latviešiem nevajadzīgām lietām. Politpārvaldes Gulbenes nodaļā neizdevās pierādīt ne komunistiskas tendences, ne publisku kūdīšanu, tāpēc viņš tika cauri ar 500 latu naudas sodu vai mēnesi cietumā. 1944.gadā V.Pelēci mobilizēja latviešu leģionā. Piedalījies kaujās Vācijā. Pēc kara bijis bēgļu nometnē, bet pēc tam izbraucis uz ASV. Par šo laiku un rakstnieka dzīves pēdējiem gadiem stāstīja meita Līvija. Alsviķietis Ēvalds Priede pazinis un ticies ar V. Pelēci, kuru atzīst par lielu jokupēteri. Viņš atcerējās dzejoli “Ar zobenu un krustu”, kurā asprātīgi atklāta Latvijas vēsture. Tajā tāpat kā citos darbos ir tieša valoda, bez aplinkiem.
V.Pelēča bērnība aizritējusi Malienas mežos un Pededzes upes līčos. Ar tiem viņa dvēsele saaugusi tik nešķirami, ka šīs ainavas viņa acīs nav kļuvušas bālākas svešumā. L.Karlsone ar nožēlu atceras, ka tēvs stāstījis skaistas paša sacerētas pasakas, bet tās nav pierakstītas. Toties ir daudz citu grāmatu. Pirmā publikācija – humoristisks dzejolis – lasītājiem nodots 1927.gadā. Viņš bijis ļoti ražīgs publicists, feļetonus un reportāžas parakstot ar pseidonīmu “Malēniešu Lauskis”, kā arī sarakstījis romānus, noveles, stāstus un dzejoļus, kas izdoti grāmatās “Apvāršņi”, “Rietā”, “Naktī”, “Sieksta”, “Malenieša pasaule” un “Malenietis karā”. “Skatoties filmu, sajutām Valentīna Pelēča klātbūtni. Bija interesanti ieklausīties viņa kolorītajā valodā. Jaunie, protams, malēniešu dialektu neprot tik labi. Toties rakstnieks to ir saglabājis arī trimdā,” secināja Alūksnes bibliotēkas bibliogrāfe Aija Plūme. L.Karlsone atzīst, ka Amerikā tēvs, protams, nevarēja runāt ar visiem malēniski. Vairāk nekā desmit gadus V.Pelēcis strādāja Minesotas universitātes slimnīcas saimniecības daļā, tikai pēc tam kļuva žurnāla “Laikmets” redaktors. Viņš piedzīvoja apstiprinājumu intuīcijas pareizībai, kas tika lolota kopš brīža, kad viņš atbrauca uz Latviju. Tā kļuva brīva un neatkarīga valsts.
