Nobeigums (sākums 25.novembra numurā).
To atceroties, Nelda pat Almai vairs īsti neuzticējās. Pat viņas skatiena vairījās. Alma bija iztīrījusi drēbes, aicināja nomazgāties. Nelda baidījās. Kāpēc? To viņa nevarēja pateikt. Alma to nevarēja saprast, tieši tas lāga sievu bija izvedis no pacietības. Nelda saprata, ka rīkojusies nejēdzīgi un ar savu klusēšanu aizvainojusi Almu. Tāpēc viņai vajadzēja aiziet. Tagad viņai, soļojot pa sniegoto ceļu, notikušā bija žēl. Pagaidām viņa nezināja cita padoma, kā iet tikai uz priekšu. Pēc stundas ceturkšņa viņa nonāca kādā apdzīvotā vietā. Viņas uzmanību piesaistīja liela izkārtne. “Kafejnīca,” Nelda lasīja. Daudz neprātodama, viņa atvēra durvis. Telpā neviena nebija. Smaržoja pēc gaļas un kāpostiem. Neldai siekalas saskrēja mutē. Samaksājusi rēķinu ar Almas dotajiem pieciem eiro un paņēmusi atlikumu, viņa ērti apsēdās pie loga un ar apetīti sāka ēst. Viņa juta, ka sāk atgriezties dzīvesprieks. Izgājusi ārā, viņa apsēdās uz soliņa. Tad, pieņēmusi kādu lēmumu, strauji piecēlās. Garām ar iepirkuma somām pagāja divas sievietes un ar neslēptu ziņkāri noskatījās Neldā. Viņa tam nepievērsa uzmanību. Nelda bija ceļā atpakaļ pie Almas. Līdz “Panorāmas” laikam viņa domāja tikt galā. Klusībā viņa cerēja tur kādu laiku apmesties.
* * *
Almai darbi nevedās, arī televizoru negribējās skatīties. Nekā laba jau pēdējā laikā nedzirdēja. Taču gulēt vēl bija par agru. Viņa paņēma adīkli un cerēja aizmirst rīta notikumus: “Kur viņa tagad ir? Varbūt vajadzēja mīlīgāk parunāties, tad nabaga bērnam atvērtos sirsniņa.”
Jo vairāk Alma par Neldu domāja, jo lielāks žēlums piepildīja krūtis. Kad viņa beidzot nolēma iet gulēt, pie durvīm kāds bikli piegrabinājās. Tad klauvējieni kļuva skaļāki. Alma domāja, ka Herta nāk meklēt naktsmājas. Tā reizēm gadījās, kad pēc kārtējās plītēšanas abi sagāja matos. Nu jau gadu bija miers, bet vakar Herta rīkoja cūku bēres… Klauvējieni atkārtojās.
– Eju jau, eju, – Alma sauca, pa tumsu taustīdama slēdzi.
Attaisījusi durvis, Alma pārsteigumā atkāpās. Aiz tām stāvēja svešā meitene un, mulsumu slēpdama, raudzījās Almai acīs.
– Almastante, es, Nelda, atnācu atpakaļ.
– Kā tad, bērniņ, nāc vien droši iekšā! Paēdīsi, droši vien būsi izsalkusi, – aizkustinājumā runāja Alma un, apņēmusi ap pleciem Neldu, ieveda viņu istabā.
Nelda nepretojās un darīja visu, ko viņai lika. Pēc brīža abas sēdēja uz mūrīša. Nelda, piespiedusies Almai pie pleca, izraudāja savu lielo bēdu. ◆
