Tuvu Lieldienas. Malu malās tīra, poš apkārtni, no dabas materiāliem veido zaķus un lielas olas. Skaisti!
Tuvu Lieldienas. Malu malās tīra, poš apkārtni, no dabas materiāliem veido zaķus un lielas olas. Skaisti! Bez šīs rosības nebūtu svētku sajūtas. Veikali piedāvā ne tikai olas krāsošanai, bet arī kuļičus un citus Lieldienu galdam vajadzīgus izstrādājumus. Tas nozīmē, ka var atlicināt laiku sapost sevi, sakārtot domas.
Šajos pavasara svētkos mostas ne tikai daba. Atmoda jūtama arī mūsos. Liekas, sirdsbalss mudina sākt kaut ko jaunu, piedot un izlīgt ar cilvēkiem, uz kuriem ilgi krājušās dusmas. Vai protam piedot? Ne vārdos, bet no sirds. Pieņemt, ka ne tikai man, bet kādam citam bijusi taisnība. Ka nodarīts pāri, lai arī varbūt negribot. Zinām, ka asi vārdi sāp visiem vienlīdz, bet mirkļa impulsā to aizmirstam. Pēc tam grūti atzīt, ka esam bijuši nesavaldīgi, neiecietīgi. Tikai nesen sapratu, ka piedot var tad, ja patiesi nožēlo izdarīto. Tātad tā ir sava veida grēksūdze. Pirmkārt, sev.
Atklāsme man bija arī atziņa, ka gavēt nozīmē ne tikai atteikties no gaļas ēdieniem. Tā var būt atsacīšanās no kaut kā cita, lai apliecinātu spēju upurēt savas vēlmes. Liekas, ka pavisam vienkārši varētu atteikties no kafijas un tās vietā dzert bērzu sulas. Taču pietiek pamēģināt, lai apņemšanās izplēnētu. Var nolemt nemelot un teikt tikai patiesību. Atzīšos, dažkārt baidos būt atklāta, jo ir nācies to nožēlot. Tomēr, tikai pārvarot bailes, iespējams kļūt labākam un garīgi atdzimt. Protams, ne visi to vēlas. Kāpēc gan vajadzētu kaut ko mainīt sevī, ja pats sev šķiet vislabākais? Vai arī vienkārši ir slinkums.
Visu mūžu pavadām šūpolēs. Brīdi esam augšā mākoņos un jau krītam lejup. Šūpoles simbolizē saules kustību, un arī mēs līdzīgi tai šūpojamies te uz vienu, te uz otru pusi, te augšup, te lejup. Lai odi nekostu, lai veicinātu auglību, lai atdzimtu un ar jaunu sparu dotos ikdienas gaitās. Citādi? Iespējams.
