Šīs nedēļas sākumā vieglatlēts A. Lazdekalns devās uz Ameriku, lai uzsāktu mācības Vičitas universitātē.
Šīs nedēļas sākumā vieglatlēts Artūrs Lazdekalns devās uz Ameriku, lai uzsāktu mācības Vičitas universitātē. Šādu iespēju 20 gadus vecais jaunietis ieguvis, ņemot vērā uzrādītos rezultātus sportā, kas sasniegti ar sistemātisku un mērķtiecīgu darbu vairāku gadu garumā.
Kā atzīst pats Artūrs, mērķtiecība ir starp viņa raksturīgākajām īpašībām, turklāt, salīdzinot sevi ar citiem vienaudžiem, viņš neslēpj saviem gadiem neierasti nopietno attieksmi pret nākotnes plāniem un paša izvirzītajiem mērķiem.
Mācības Amerikā nav nereālas
Par vienu viņa izvirzīto mērķi bija kļuvusi arī iespēja mācīties Amerikā, lai gan, uzsākot savas sportiskās gaitas vieglatlētikā, viņa nākotnes plānos šāda varbūtība nav bijusi iekļauta. Mācoties Murjāņu sporta ģimnāzijā, kur, iepazīstot citu sportistu pieredzi, Artūrs sapratis, ka šāda iespēja nav nereāla.
“Sākot trenēties vieglatlētikā, konkrētu nākotnes vīziju attiecībā uz sportu man nebija, taču, nostabilizējoties tālākajām darbības iecerēm, es atskārtu, ka vēlos tikt prom no Latvijas, kur iespēja savienot sportista karjeru ar izglītības iegūšanu ir visai sarežģīta,” domā Artūrs.
Konkrētu mērķi mācīties Amerikā Artūrs izvirzīja ģimnāzijas pēdējās klasēs, taču bija traumas, kuru dēļ pēdējie gadi neizvērtās sacensībām bagāti, tāpēc netika uzrādīti vajadzīgie rezultāti.
Pirms diviem gadiem mācības minētajā universitātē uzsāka divi Artūram tuvi draugi, ar kuriem viņš kopā trenējies Murjāņu sporta ģimnāzijā. Viņi kļuva par starpniekiem sarunās ar Vičitas universitātes treneriem, stāstot par Artūru, viņa sasniegumiem.
“Sarunas par manu došanos uz Ameriku tika ievirzītas jau pagājušajā vasarā, taču reāli šis mērķis tika īstenots tikai šajā gadā, kad vasarā sacensībās man arī izdevās uzrādīt labus rezultātus,” uzsver Artūrs.
Nozīmīgākie sasniegumi vēl priekšā
Atceroties savu sportisko gaitu pirmsākumus, Artūrs atzīst, ka šāds notikumu pavērsiens ir visai negaidīts, jo plānota nav bijusi ne pievēršanās vieglatlētikai, ne arī aktīvo sporta gaitu uzsākšana. “Mācoties Alūksnē, es biju sportiski aktīvs jaunietis, kurš aizrāvās ar vairākiem sporta veidiem vienlaikus, jo viena konkrēta, kurš piesaistītu manu interesi visvairāk, vienkārši nebija,” saka sportists.
Laikā starp 6.klases beigām un 7.klases sākumu viņš saņēmis uzaicinājumu no vieglatlētikas trenera Ilgvara Vaska aktīvāk pievērsties tieši šim sporta veidam, ko Artūrs uzskata par aizsākumu viņa sportista karjerai.
“Pie savas disciplīnas – 1500 metru un 800 metru distancēm skriešanā – es nonācu tikai pēc mācību uzsākšanas Murjāņu sporta ģimnāzijā,” viņš saka.
Lai gan līdz šim Artūrs guvis panākumus daudzās nozīmīgās sacensībās, viņš uzskata, ka nozīmīgākie sasniegumi viņam vēl ir priekšā. “Vieglatlētika ir tāds sporta veids, kur tās pārstāvjiem panākumiem veiksmīgākais vecums ir 25 līdz 30 gadi. Man rudenī paliks tikai 21, tāpēc uzskatu, ka šobrīd par sasniegto runāt ir pilnīgi nevietā,” viņš domā.
Sports ir ziedošanās
Artūrs atzīst, ka sevi vairāk pieskaita to cilvēku kategorijai, kuri cenšas kaut ko sasniegt ar ieguldīto darbu, nevis paļaušanos uz nejaušībām un talantu.
Viņaprāt, lai kaut kas izdotos, talants ir vajadzīgs jebkurā jomā, taču tas palīdz tikai līdz zināmai robežai, kad pārējie panākumi ir atkarīgi tikai un vienīgi no darba. “Sākumā arī es lielā mērā paļāvos uz savu talantu skriešanā, kas ļāva profesionalitātes ziņā pāraugt savus vienaudžus un kura dēļ man Latvijā konkurences nebija, taču ar laiku līmenis izlīdzinājās un rezultātu ziņā mani pat sāka apsteigt,” atceras Artūrs.
Tagad viņš droši var apgalvot, ka šābrīža sasniegumi ir smaga darba rezultāts un atteikšanās no daudzām jauniem cilvēkiem tīkamām lietām un paradumiem. “Sports lielā mērā ir ziedošanās, jo nav iespējams dzīvot ārpus treniņiem, nepakārtojot visu sportam – ir jādomā par uzturu, dienas režīmu un dzīvesveidu kopumā, jo tas viss atsaucas uz uzrādītajiem rezultātiem un gūtajiem panākumiem,” saka Artūrs.
Viņš atzīst, ka mūsdienu jaunietim tas nav viegli, taču šā iemesla dēļ nejūtas kā zaudētājs. “Lai gan es nevaru atļauties daudzas savos vienaudžos iecienītas izklaides, manis izvēlētajam dzīvesveidam ir arī savi plusi – man ir lieliska veselība, braucot uz sacensībām, esmu pabijis daudzās valstīs, turklāt man bijusi iespēja tikties ar dažādiem interesantiem cilvēkiem, kuriem ir līdzīgas vērtības un līdzīgi mērķi manējiem.”
Pēc dabas ir individuālists
Došanos uz Ameriku viņš uztver kā nozīmīgu iespēju pacelt profesionālo latiņu krietni vien augstāk.
“Vieglatlētikā trenera klātbūtne treniņos nav primārais nosacījums, tāpēc arī Amerikā mans treneris būs Latvijā dzīvojošais Viktors Lācis, kurš savā laikā ir beidzis šo pašu universitāti, kurā mācīšos es,” atklāj Artūrs. Viņš stāsta, ka vieglatlētikas trenera uzdevums ir sastādīt treniņu un sacensību grafiku, balstoties uz sportista sagatavotību, taču to izpilde atkarīga tikai no katra paša.
“Savu treneri mēs redzam ļoti reti, kas citiem liekas nesaprotami, taču, ja es zinu, ka man jānoskrien 10 kilometri, vai tiešām trenerim ir jāsēž man blakus? Mēs, protams, sazvanāmies un sarakstāmies, turklāt patīkami ir tie brīži, kad treneris ir blakus, izsakot savu vērtējumu par uzrādītajiem rezultātiem, taču pastāvīga viņa klātbūtne nav nepieciešamība,” situāciju ar vieglatlētikas treniņiem skaidro Artūrs.
Šā iemesla dēļ Artūrs atzīst, ka vieglatlētika viņam kā cilvēkam ir visatbilstošākais sporta veids, jo pēc dabas viņš esot liels individuālists. “Strādāt spēju arī komandā, taču man tuvākas ir tās jomas, kur es varu gūt panākumus pats saviem spēkiem un mans rezultāts nav atkarīgs no kāda cita, bet gan tikai no manis paša,” viņš saka.
Vēlas iegūt starptautisku izglītību
Viens iemesls, kāpēc Artūrs tik ļoti vēlējās mācīties Amerikā, bija ne tikai labāku treniņa apstākļu iespējas, bet arī izglītība, kurai viņa dzīvē ir liela nozīme. Pēc Murjāņu sporta ģimnāzijas beigšanas Artūrs iestājies Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātē, kur divus gadus nodevies vēstures studijām, taču, viņaprāt, Latvijā iegūtai izglītībai šobrīd nav starptautiskas vērtības, tāpēc viņš vēl jo vairāk vēlējies mācīties Amerikā.
“Bez sporta mani ļoti interesē starptautiskās attiecības. Kaut ko līdzīgu turpināšu apgūt arī Vičitas universitātē,” atklāj Artūrs.
Viņš uzskata, ka, iegūstot izglītību Amerikā, viņš iegūs starptautiska līmeņa diplomu, kuram atšķirībā no situācijas Latvijā būs arī praktiskā pielietojamība. “Latvijā nav nekas neparasts, ja cilvēks pēc augstskolas absolvēšanas nestrādā saistībā ar iegūto izglītību, jo šis diploms bieži vien sevī ietver tikai teorētisko pusi,” domā Artūrs.
Pietrūks vislielākās vērtības
Stāstot par lielākajām problēmām, kas varētu viņu sagaidīt pēc ierašanās Amerikā, Artūrs uzsver atšķirtību no sev tuvajiem cilvēkiem. “Viss lielākā vai mazākā mērā ir saistīts ar ģimeni, tāpēc tā man ir pati svarīgākā. Ģimene ir mana vislielākā vērtība, kuras nozīme nav izmērāma, tāpēc, aizbraucot no Latvijas, šo cilvēku man pietrūks visvairāk,” atklāj Artūrs.
Vienmēr vislielāko atbalstu sniegusi tieši ģimene. “Esot šķirtam no sev ierastajiem cilvēkiem, izkristalizējas viņu vērtība. To, cik daudz man nozīmē ģimene, esmu jau sapratis, taču, pirmo reizi aizbraucot prom uz tik ilgu laiku, man būs iespēja apjaust citas vērtības un pārvērtēt tās, kas man ir šobrīd,” saka Artūrs.
