Jaunlaiceniete Erna Bukaldere atceras, ka viņas bērnībā vecie ļaudis bieži pieminēja muižas veco lielmāti.
Jaunlaiceniete Erna Bukaldere atceras, ka viņas bērnībā vecie ļaudis bieži pieminēja muižas veco lielmāti.
“Nezinu, vai tā bijusi Jaunlaicenes pēdējā barona Volfa māte vai arī vecāmāte. Domāju, ka drīzāk vecāmāte. Viņa dzīvojusi “Klincos”, kas bijusi tā kā pusmuiža. Viņa bijusi atraitne. “Klincos” lielmātei bijuši kalpi, zirgi, karietes un kučieris. Gar Lucku gājis taisns ceļš uz “Klinciem”, ko tā arī saukuši – par lielmātes ceļu,” stāsta E.Bukaldere.
Visi apkārtējie zemnieki lielmāti godājuši un cienījuši viņas labdarības dēļ, kas bijusi plaši pazīstama. Kad sievietes vectēvam Kārlim Bukalderam apmēram 40 gadu vecumā gadījies saslimt, lielmāte bijusi tā, kas rūpējusies par viņa atveseļošanos. Tajos laikos ārsti bijuši tikai Monistē un Pleskavā. Uz lielmātes rīkojumu kučieris vienreiz vedis ārstu no Monistes un divas reizes no Pleskavas. Ārstiem un par zālēm maksājusi lielmāte pati. Pati braukusi katru dienu pārbaudīt,
vai zāles tiek stingri pēc ārstu norādījumiem lietotas, kā arī no “Klinciem” vedusi tumes slimajam, jo zemnieku sētās tādas nav mācējuši vārīt. Vedusi arī dažādas sulas. Beigās ārsts ieteicis sarkanvīnu, un arī to lielmāte sagādājusi par saviem līdzekļiem.
Vectēvs nodzīvojis līdz 94 gadu vecumam. Viņš allaž teicis, ja vecā lielmāte nebūtu palīdzējusi, pat ne pusi mūža nebūtu nodzīvojis. Viņam it kā esot kaut kas iekšās trūcis, strauji krities svarā un zaudējis spēkus.
Arī vēlāk, kad vectēvs jau bijis pilnīgi vesels, lielmāte garāmbraucot bieži iebraukusi “Jurģīšos” un priecājusies, ka ar viņas palīdzību vectēvs ir atguvis veselību un darbspējas. Tā viņa allaž centusies palīdzēt slimajiem. Vienmēr apciemojusi jaunpiedzimušos, protams, ne jau tukšām rokām.
