Kad redz SIA “Lienama” un SIA “Lienama Alūksne” īpašnieces Gundegas Sauškinas smaidu, žilbinošu un atbruņojošu, droši vien ne tikai man šķiet, ka nav nekā vienkāršāka kā vienlaikus veiksmīgi vadīt vairākus uzņēmumus.
Kad redz SIA “Lienama” un SIA “Lienama Alūksne” īpašnieces Gundegas Sauškinas smaidu, žilbinošu un atbruņojošu, droši vien ne tikai man šķiet, ka nav nekā vienkāršāka kā vienlaikus veiksmīgi vadīt vairākus uzņēmumus.
Toties viņa lieliski zina, ka biznesmeni sagaida pēc apģērba un izskata, bet pavada pēc prāta. Gundegai netrūkst ne sievišķīga šarma, ne zināšanu un vīrišķīgas loģikas.
– Lai gan mēdz teikt, ka biznesam nav dzimuma, man ir radies priekšstats, ka Latvijā tieši sievietes ir veiksmīgas uzņēmējas. Varbūt tā ir sagadīšanās – nesen Silvija Greste saņēma balvu “Labākā Eiropas sieviete – uzņēmēja”?
Jā, Silviju es labi pazīstu. Tomēr varu teikt, ka sievietei noteikti ir grūtāk būt biznesā, jo viņai sevi jāsadala starp darbu un mājām. Ja nespēj atlicināt laiku mājai un ģimenei, tad sieviete noteikti ir zaudētāja. Es uzskatu, ka nupat jau man slodze ir stipri par lielu, tāpēc cenšos atrast cilvēkus, kuriem varu uzticēties un deleģēt atbildību. Mans vīrs nekad nepieļaus situāciju, ka varētu ciest tāpēc, ka man ir jāstrādā. Tas nozīmē, ka man ir jāsagatavo pusdienas arī tām dienām, kad neesmu mājās. Tai ir jābūt tīrai, dārzam sakoptam… Vīriešiem ir vienkāršāk, viņi ir mazāk saistīti ar sadzīves rūpēm, tāpēc jūtas brīvāki un var vairāk riskēt. Toties sievietes ir uzņēmīgākas, ar lielāku atbildības izjūtu, domā un intuitīvi jūt, kas gaida nākotnē. Tagad arī es atzīstu, ka nevajag baidīties no bankrota un zaudējumiem, jo saprātīgs risks var attaisnoties. Esmu kritusi un cēlusies, tas ir tikai par labu nācis.
2000.gadā “Lienamai” bija ļoti smaga situācija, bet esam pratuši no tās izkļūt, un tagad uzņēmums ļoti strauji attīstās.
Droši vien Alūksnes pusē mazāk pazīst “Lienamas” uzņēmējdarbību Rīgā. Te Gundegas vārds visiem saistās ar lielogu dzērveņu un krūmmelleņu audzēšanu.
SIA “Lienama” ir starp lielākajiem saimniecības preču tirgotājiem Latvijā. Ja veikalos vērīgāk ieskatās plastmasas trauku marķējumā, tad tur ir redzams izplatītājs. Noliktava divu gadu laiku ir četrkārt palielinājusi apgrozījumu. Tas nozīmē, ka ar pašreizējām telpām nepietiek un ir jābūvē jaunas. Uzņēmumam pieder viesnīca un ir sagatavots tehniskais projekts otrai viesnīcai. Salīdzinājumam varu teikt, ka no Kalnapurva Gaujienā varu vakarā aiziet mājās un aizmigt, bet Rīgā pēc darba miegs nenāk ne lūdzams. Turklāt jāpaspēj tikties ar draugiem un paziņām, attiecības ir jāuztur, jo tās palīdz biznesā. Protams, arī ogu audzēšanā jārisina dažādas problēmas, turklāt uzņēmumam, kurš attīstās, vienmēr trūkst naudas. Tomēr pēc darba, kurā strādā rokas un kājas, var saldi gulēt.
Kāpēc sievietes iet biznesā, ja jau ir tik grūti?
Katram cilvēkam labāk strādā viena vai otra smadzeņu puslode. Šķiet, ka tas ir mans domāšanas tips. Augu vadītāja ģimenē, turklāt esmu Lauva, kura vienmēr grib vadīt un valdīt. Tas nozīmē uzņemties atbildību. Pēc mammas nāves jau deviņu gadu vecumā man vajadzēja būt atbildīgai par ģimeni. Varbūt ietekmēja arī tas, ka padomju laikā biju buntavniece. Mani ir grūti ielikt rāmjos, tāpēc bija vēlme darīt, rīkoties pašai. Kad paps vēl bija dzīvs, viņš teica, ka nezina tādu vīrieti, kurš mani apseglos. Tomēr atradās tāds, kurš man uzmauca iemauktus.
Kas notika ar vaska figūrām, kuras palika bez mājvietas?
Tās nopirka Minhauzena muzejs Duntē. Tagad tur visas ir redzamas. Laimīgi tiku vaļā, jo likās briesmīgi, ka Raimonds Pauls vai Kārlis Ulmanis jānoliek kādā nepiemērotā vietā. Man tas nebija sāpīgi, jo biju jau šķīrusies no dažādiem biznesiem, bet māsa Inese pārdzīvo vēl arvien. Viņa nereti aizbrauc aplūkot vaska figūras un tad ir neapmierināta, ka tās nav tik labi koptas, kā vēlētos. Es pret lietām izturos diezgan vienaldzīgi.
Vai ir bijis brīdis, kad gribējies visam atmest ar roku?
Mana draudzene Linda Baltiņa saka: “Kad kāp pa kāpnēm augšup, nekad nenolauz pakāpienus, jo var nākties arī kāpt lejup.” Es vienmēr pieļauju tādu iespēju un vairs nesaku “nekad”. Savulaik esmu teikusi, ka nekad neatgriezīšos lauksaimniecībā. Droši vien arī mans vīrs lidotājs nedomāja, ka viņš strādās laukos.
Kā valsts neatkarības gados ir mainījusies uzņēmējdarbības vide?
Mazinājusies ir ēnu ekonomikas ietekme. Tiesa, palielinās konkurence. Vieglāk pieejami ir finanšu līdzekļi, bankas labprāt dod kredītus. Tomēr joprojām cilvēkos jūtama padomju domāšana. Nereti jūtu, ka uz mani skatās ar skaudību un naidu – ko tā miljonāre… Varbūt man dažkārt makā ir mazāk naudas nekā viņiem. Smejos, ka man visa nauda ir purvā, bet jāmaksā algas strādniekiem, nodokļi valstij, jāpērk degviela, tātad ir jānopelna, lai visam pietiktu. Gribētos, lai arī tie, kuri sēž un spriež, cik man daudz ir naudas, saprastu – gan pensijas, gan ierēdņu algas, gan visi pabalsti tiek maksāti no uzņēmēju maksāto nodokļu naudas. Tas nozīmē, ka uzņēmēji ir jāatbalsta, lai viņi varētu gūt lielāku peļņu, jo tad visi dzīvos labāk. Ir jāmaina attieksme pret tiem, kuri ražo, tātad rada tāpat kā mākslinieki. Kāpēc uz uzņēmējiem raugās kā uz blēžiem?
Pieminējāt konkurenci, bet liekas, ka dzērveņu audzētājiem niša vēl ir diezgan brīva.
Tiesa, dzērveņu un arī melleņu audzēšanā konkurenci pagaidām nejūt. Kooperatīvā esam septiņi vai astoņi audzētāji. Visas kooperatīva dzērvenes glabājas Gaujienā, jo citiem nav saldētavas. Tagad sasaldētās ogas sāks ņemt pārstrādātāji. Ja ilgi kavēsies, spiedīsim sulā, jo tā būs pieprasīta. Pasaulē tikai desmit procentus dzērveņu patērē svaigas, tās ir pārstrādes ogas. Dzērvenes ir ļoti smaga kultūra, tāpēc cilvēkiem, kam nav pacietības, labāk tai neķerties klāt. Arī man vienubrīd nolaidās rokas, bet iedzimtā spītība lika turpināt. Toties dzērvenes neaug ne Ķīnā, ne Polijā, ne Vācijā… Tās var audzēt tikai noteiktos platuma grādos, jo ogām nepieciešama krietni zema temperatūra ziemā.
Ko mainījusi Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā? Zinu, ka SIA “Lienama Alūksne” ir saņemts finansiāls atbalsts vairāku lielu projektu īstenošanai.
Jā, finansiālu atbalstu esmu saņēmusi, bez tā būtu grūti īstenot lielus projektus. Ir stājušās spēkā ES regulas, bet, manuprāt, tās ir vienkāršākas nekā bija Latvijas Pārtikas un veterinārā dienesta prasības. Man patīk, ka, aizbraucot uz citām Eiropas valstīm, nav jādomā, kādā valūtā jānorēķinās – visur ir eiro. Cenas ir vienkāršāk pārrēķināt. Tiesa, ir palielinājušās degvielas cenas, bet tas bija gaidāms. Tās ietekmē arī pārējo preču cenas, bet tur nevienu nevar vainot. Agrāk par benzīnu “Lienamas” mašīnām bija jāizdod 600 – 700 latu, bet pagājušajā mēnesī “Statoil” rēķins ir par 3 000 latiem.
Saka, ka no biznesa ir vieglāk ielēkt politikā, nevis otrādi. Vai ir bijuši piedāvājumi stāties partijā un startēt vēlēšanās?
Padomju gados Komunistiskajā partijā mani neaicināja, jo mēdzu izrunāties, ka nekā nebūs tikmēr, kamēr nebūs privātbiznesa. Tagad esmu Zaļo un zemnieku savienības biedre. Biju arī tās valdē, bet secināju, ka tas nav domāts man. Nesaprotu, kā neskaitāmas reizes var mainīt domas, tās vairākkārt saskaņot un pārskaņot. Es vienmēr saku, ko domāju.
Vai jūtat, kā skrien laiks?
Jā! Paskatoties uz bērniem vai satiekot ilgi neredzētus paziņas, jādomā – vai tiešām arī es tā izskatos. Tiesa, spogulī nebaidos ielūkoties. Vienmēr esmu sev patikusi. Visu mūžu dzīvoju bez kompleksiem. Papam bija ļoti daudz jāstrādā, tāpēc varēju darīt, ko gribu.
Kas ir galvenā vērtība dzīvē? Tagad daudzi atzīst, ka tā ir nauda.
Pati galvenā ir veselība. Katrs pats ir savas laimes kalējs, bet gribas, lai arī bērni būtu laimīgi. Sievietei ļoti svarīgi, kādas attiecības ir ģimenē. Pirmais noteikums – vajadzīga cieņa vienam pret otru. Iespējams, ka man ir laimējies atrast vīru, bet abi nemitīgi kopjam savstarpējās attiecības. Cienām viens otru un nemēģinām pārveidot. Nereti laulātie cenšas pārtaisīt otru pēc savas gaumes un vēlmēm. Es esmu patriarhāta piekritēja – vīrietis ir galvenais ģimenē. Tiesa, darbā Sergejs man piekāpjas, bet mājās esmu tikai sieva. Jau no paša sākuma man bija skaidrs, ka nevaru rīkot greizsirdības scēnas vai izteikt aizrādījumus. Uzticība vai nu ir, vai arī tās nav. Ja uzticas, tad nav interesanti mēģināt pievilt – salds jau ir tieši aizliegtais auglis. Sievietei nav jāuzskata, ka viņa pazemojas, gatavojot vīram vakariņas. No tā nav jākaunas! Tas ir jādara ar prieku un bez upurēšanās. Pretējā gadījumā nevienam tas nav vajadzīgs.
