Pagājušās nedēļas nogalē devos skriet. Nogriežoties no Miera ielas ceļā uz gājēju tiltiņu, man virsū skrēja dusmīgi rejošs suns. Pagriezos, sāku skriet prom, bet suns tuvojās. Kad tas bija pavisam tuvu, es sāku kliegt: nezināju, ko citu iesākt. Suns mazliet piestāja, un es devos ātrāk uz Miera ielu. Biju dusmīga – ne pirmā reize, kad šajā mazajā posmiņā no privātmāju pagalmiem izskrien dusmīgi suņi.
Man nav nekas pret klaiņojošiem suņiem, kuri, izskrējuši no mājas, draudzīgi vēro pilsētu un ieliņas. Visādi gadās, tāpēc, kamēr suns neuzbrūk, kāpēc gan lai viņš neizstaigātu pilsētu un mazās ieliņas? Pavisam kas cits ir tad, kad suns sabiedriskā vietā skrien virsū un tu nezini, vai viņš uzbruks vai ne. Nav man tik stipri nervi, lai skatītos uz pretī skrienošu dusmīgu suni un novērtētu pēc viņa astes vai vēl sazin kā, vai viņš kodīs vai tomēr varu droši virzīties tālāk. Ne pirmais un ne pēdējais gadījums, kad pilsētā kāds suns uzvedas agresīvi, bet, manuprāt, ja cilvēki dzīvo tādā vietā, kur bieži staigā iedzīvotāji, nevajadzētu savus vārtiņus turēt plaši atvērtus, lai jau suns izskraidās. Var jau teikt, ka tumšajos rudens un ziemas vakaros nav ko iet uz gājēju tiltiņu vai Templīti – ko gan tur darīt, bet tomēr, manuprāt, situācija nav gluži patīkama.
Es neesmu gājusi pie to māju saimniekiem, kuru suņi izskrējuši no pagalmiem, kaut gan tas būtu jādara. Pirms vairākiem gadiem, ejot no skolas, man kājā iekoda no kādas mājas izskrējis suns. Tas notika uz Kanaviņu ielas, un viss, ko es toreiz uztraukumā pajautāju suņa saimniekam – vai sunim nav trakumsērgas. Neko vairāk es nespēju pajautāt, un pats saimnieks izskatījās mazliet sabijies.
Es neatbalstu suņa turēšanu pie ķēdes visas diennakts garumā, bet nezinu arī, ko īsti iesākt ar agresīviem suņiem, it sevišķi apdzīvotās vietās. Visādi var gadīties, nav jau uzreiz jāvaino saimnieks, bet pilsētas teritorijā dzīvojošajiem vajadzētu jo īpaši atcerēties, ka mēs visi šeit dzīvojam kopā! It sevišķi par to būtu jāpiedomā tiem, pie kuru mājām netālu tiek atjaunotas kādas cilvēkiem pieejamas vietas. Ir uzbūvēts gājēju tiltiņš, alejā atjaunoti tiltiņi, vietām saliktas laternas – viss ir skaisti un varētu iet pastaigāties vai skriet, bet – še tev: no mājas pagalma izskrien dusmīgs suns! Un ne tev gājēju tiltiņa, ne jauno laternu – nekā! Var jau atgriezties un izvēlēties citu piekļuvi šīm vietām, bet kas tad tā vairs par cilvēkiem pieejamu vietu? Laikam būs jāsāk skriet ar desas luņķi kabatā – ja nu kas… ◆
