“Nepiesārņo vidi!” – ar šādu frāzi mani pirms kāda laika apveltīja garāmejoša kundze gados, kas manī saskatīja potenciālo vides piesārņotāju.
“Nepiesārņo vidi!” – ar šādu frāzi mani pirms kāda laika apveltīja garāmejoša kundze gados, kas manī saskatīja potenciālo vides piesārņotāju. Jāatzīst gan, ka, lai arī atkritumus parasti cenšos izmest tiem paredzētajās vietās, viņa nav vienīgā, kas velta man šim līdzīgus epitetus par darbībām, ko nemaz negrasos darīt.
Manuprāt, nav īsti korekti pirmo reizi sastaptiem cilvēkiem izteikt aizrādījumus, kurus viņi vēl nav paspējuši nopelnīt. Arī es, redzot uz ielas cilvēkus ēdam čipsus vai dzerot no plastmasas pudelēm, aizdomājos par to, ka, visticamāk, šie atkritumi vēlāk tiks nomesti zemē, nevis tiem paredzētajās vietās, tomēr necenšos šiem cilvēkiem uzbāzties ar aizrādījumiem, kamēr viņi to vēl nav izdarījuši.
Zinot, ka neesmu vienīgā, kas saņem priekšlaicīgus apvainojumus no garāmejošajiem, man sāk likties, ka joprojām ir spēkā stereotipi par dažādiem cilvēku tipiem. Izrādās, ka arī vides piesārņotājam ir sava seja, jo ne jau visi cilvēki uz ielām saņem no garāmgājējiem šādus apvainojumus.
Es gan joprojām atceros kādu situāciju, kad lielākie pieklājības popularizētāji izrādījās visnepieklājīgākie. Līdz ar to pilnīgi pieļauju, ka arī aktīvākie aizrādītāji iespējamajos vides piesārņošanas gadījumos saskata zināmu līdzību ar sevi, tāpēc arī tik steidzami cenšas novērst vēl nenotikušo, lai saglabātu tīru sirdsapziņu.
Protams, lai arī kāda būtu šo cilvēku motivācija, tikt vaļā no šādiem staigājošiem “pareizības etaloniem” nav viegli, tāpēc jāsamierinās vien ir ar domu, ka tava seja vienmēr tiks identificēta ar vides piesārņotāja tipu. Tiesa, sava seja ir arī moralizētājiem, kuru raksturojošā iezīme ir apsteigt notikumus, pirms vēl kādam radusies doma tos īstenot.
Varbūt būtu itin lietderīgi sekot viņu piemēram un censties apsteigt notikumus, aizrādot par viņu pašu piezīmēm, kas vēl nav izteiktas, jo, iespējams, tieši tas ļaus viņiem pašiem paskatīties uz sevi no malas un padomāt.