Bieži domāju par to, ka arī viens cilvēks spēj paveikt daudz, bet ne jau izmainīt pasauli un tajā valdošos tikumus vai, pareizāk būtu sacīt, netikumus.
Bieži domāju par to, ka arī viens cilvēks spēj paveikt daudz, bet ne jau izmainīt pasauli un tajā valdošos tikumus vai, pareizāk būtu sacīt, netikumus. Apzinoties savu kapitulāciju radikālu izmaiņu priekšā, nekas cits neatliek, kā vien iemācīties dzīvot šodienas sabiedrībā, lai arī tas dažkārt ir pretrunā ar iekšējo pārliecību.
Saka, ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez arī otru. Tomēr visbiežāk ir tā, ka gribas apliecināt, ka katram spēkam ir arī pretspēks un tam, kas tevi sit, sist pretim ar vēl lielāku spēku, jo vārdus šodien neviens īpaši nesadzird.
Lūk, situācija. Ir vēls vakars, pusmūža sieviete atgriežas no darba. Viņai jāiziet cauri neapgaismotai ielas daļai, bet liktenīgi, ka tieši tajā pretim nāk bariņš pusaudžu. Ieraugot vientuļo nācēju, jauniešos pamostas spēka izrādīšanas kāre. Iespējams, to pastiprina izlietotais alkohols vai vēl kāda cita apreibinoša viela, jo arī mazpilsēta nav izņēmums. Sieviete tiek burtiski iegrūsta grāvī, apšļakstīta ar dubļiem, rupjos pieskārienus pavada vēl rupjākas skaļas lamas, izkliegtas vārdos, ko mana mute neņemas atkārtot. Nav nozīmes vēlās gājējas vecumam. Ir tikai klaja ņirgāšanās, ievērojot bara principu: kurš rupjāks, tas – krutāks. “Atnākusi mājās, jutos pazemota, šķita, ka pat pamatīgs ūdenskritums nespētu noskalot man adresētās rupjības un izturēšanos. Vienai tikt galā ar jauniešu baru man nebūtu pa spēkam, tāpēc, paldies Dievam, tikai vārdos paustos pazemojumus pacietu klusēdama. Lai gan bija tā, ka gribējās viņus visus piekaut,” viņa atceras. Iespējams, kāds sacīs, vajadzēja ar jauniešiem runāt, aizrādīt, ka tā darīt nav labi, bet diemžēl tas laiks, kad vārdi: “Tā darīt nav labi!” spēja ietekmēt pusaudžus, ir pagājis. Nebūtu līdzējusi sievietes došanās arī pie viena no atpazīto jauniešu vecākiem, jo viņu atbilde būtu viena: “Nevajag pašai tik vēlu staigāt pa ielām!” Vecākiem vajadzētu pasekot, kāds kļūst viņu “priekšzīmīgais”, painteresēties, kāpēc viņš vēlā vakara stundā neatrodas mājās, bet, ejot garām logam, var iemest tajā akmeni. Aizstāvošās mātes, pamēģiniet iedomāties sevi apsmietas un grāvī iegrūstas gājējas lomā! Vai jums patiks tur atrasties?
