Vairumā gadījumu šis visiem zināmais teiciens tiek lietots un saprasts burtiskā nozīmē, respektīvi, saistībā ar ēšanas procesu.
Vairumā gadījumu šis visiem zināmais teiciens tiek lietots un saprasts burtiskā nozīmē, respektīvi, saistībā ar ēšanas procesu. Tiesa, šoreiz man gribētos akcentēt teiciena netiešo nozīmi, attiecinot to uz jebkuru procesu vai aktivitāti, kas sākumā prasa lielāku vai mazāku piespiešanos, bet rezultātā sniedz nepārprotamu gandarījuma sajūtu.
Manuprāt, par to, cik svarīga nozīme dažkārt ir cilvēku kūtrumam jeb sākotnējam “ēstgribas trūkumam”, visspilgtāk var pārliecināties mazpilsētās. Cik esmu ievērojusi, tajās katrs pasākums tiek pasniegts kā viena no nedaudzajām iespējām atpūsties.
Nereti cilvēki šo pasākumu nozīmi pārprot, tāpēc liela daļa izvēlas labāk sēdēt mājās, lai pēc tam varētu sūdzēties, ka “šeit jau nekas nenotiek”. Ir arī tādi, kas pasākumus apmeklē, taču jau iepriekš ieņem negatīvu nostāju, propagandējot domu, ka it viss, kas tiek rīkots, nav apmeklēšanas vērts.
Protams, iemesli šādai attieksmei var būt dažādi. Iespējams, pirmo gadījumā tā varētu būt vairākkārtēja vilšanās tajos pasākumos, kurus viņi ir apmeklējuši, bet otrās grupas gadījums ir tik īpašs, ka man rodas sajūta – šī negatīvā nostāja izpaužas pret dzīvi kopumā.
Lai nu kā, bet šobrīd ir iestājies brīvdabas pasākumu intensīvākais laiks. Lielai daļai cilvēku šis ir arī atvaļinājuma laiks, nerunājot par bērniem un jauniešiem, kuriem vairākus mēnešus dota iespēja baudīt brīvdienas. Zinu, ka arī šogad ar kultūras un izklaides jomu saistītie cilvēki ir domājuši par dažādiem atpūtas piedāvājumiem pasākumu gardēžiem, tāpēc man gribētos novēlēt novērtēt viņu pūles un izmantot tās iespējas, kas tiek piedāvātas.
Negribu apgalvot, ka it visas no šīm iespējām liksies ieguldīto pūļu vērtas, taču, iespējams, dažreiz par noteicošo kļūst tieši attieksme, kas pozitīvu emociju gadījumā un spējā atpūsties jebkuros apstākļos var nest arī vēlamo efektu un radīt atpūtai nepieciešamo apetīti.
