Vienā brīdī uz Latvijas autoceļiem sāktais karš pret dzērājiem un patvaļu uzņēma ievērojamus apgriezienus.
Vienā brīdī uz Latvijas autoceļiem sāktais karš pret dzērājiem un patvaļu uzņēma ievērojamus apgriezienus.
Katram, kurš sadomāja rokās tvert stūri, būdams piepildījies ar grādiem, bija un joprojām ir jārēķinās ar pamatīgām nepatikšanām – bez “valsts kotletes” nobaudīšanas arī ar automašīnas novietošanu maksas stāvvietā un visu no tā izrietošo, ieskaitot itin “bargu” naudas summu, kas sakrājas, spēkratam vairākas nedēļas atrodoties aizturēto transporta līdzekļu placī.
Līdzīgi tēriņi un oficiāls kājnieka statuss uz vairākiem gadiem līdz soda nomaksai bija paredzēti arī tai “stilīgo” un prātiņā apdalīto ļautiņu daļai, kas palaikam nododas tādām neordinārām izklaidēm kā autovadīšana bez tiesībām un īpaši nenopūlē savu smadzeņu resursu atliekas, lai padomātu par sekām.
Abos iepriekš minētajos gadījumos likums pieļauj arī grēkāžu vadīto braucamrīku aizturēšanu, kas līdz šim ar un bez “pompa” tikusi veikta diezgan ievērojamos apjomos, piepildot valsts aģentūras “Materiālās rezerves” nolīgto firmu stāvlaukumus un parūpējoties par krietniem izdevumiem pārkāpēju automašīnu uzglabāšanai.
Publiskajā telpā izplatīta informācija, ka cīņa pret beztiesību braucējiem, kas nav uzskatījuši par vajadzīgu savas autovadīšanas spējas apliecināt attiecīgos pārbaudījumos, var ieslīdēt pamatīgā “čikā”. Aizturēto braucamo skaits, izrādās, ir tik iespaidīgs, ka valsts līdzekļus “ēd” krietni ātrāk, nekā grēkojušajiem braucējiem rodas vēlēšanās doties un savus “dzelzs rumakus” izpirkt, bet tēriņu piedziņa no pārkāpējiem izrādās gana ilgstošs process. Tā nu policijas augstākā virspavēlniecība pēkšņi atradusi veidu, kā “taupīt” valsts līdzekļus. Īstenojot kabatas formāta amnestiju un sperot soli pretī grēkojušajiem (vai likumam virsū spļaujošajiem) braucējiem, likuma sargi ir gatavi līdz galam neizmantot likumā paredzētās tiesības attiecībā pret visatļautības sajūtas pārņemto, bez tiesībām braucošo šķiru un tiem, kas gatavi tai uzticēt savus braucamos. Pieķeršanas gadījumā stūrmanim bez “vākiem”, ja vien viņš nav iegrimis kādā neatļautā promilē, tiek visžēlīgi atļauts uz karstām pēdām sameklēt kādu radu vai draugu ar derīgām autovadītāja tiesībām, kurš būtu gatavs uzņemties tālāku apturētā autovadīšanu. Ja vien tāds jau attiecīgajā brīdī neatrodas automašīnā. Vai patiešām netiek padomāts par to, ka burtiski tūlīt aiz stūra brašulis var atkal apsēsties pie automašīnas stūres, lai viss sāktos no gala?
Cik tālu savā acu pievēršanā un “humānismā” valsts ir gatava iet? Gada sākumā Saeima steidzamības kārtā lēma, ka līdzekļu un no tā izrietošā pienācīgu, “labiekārtotu” kameru trūkuma dēļ vēl nepilnus trīs gadus kā kriminālsods netiks piemērots arests. Citiem vārdiem, tādējādi tiek pilnībā legalizēta iespēja katram jaunajam bandītēnam staigāt uz brīvām kājām un ņirgt sejā tikko kā apzagtajai vai bez logiem palikušajai kaimiņienei. Kā liecina prakse, uz ņirgāšanos tiesas zālē jaunuļi jau sen nav mudināmi.
Tagad tā pati vecā dziesma par naudas trūkumu tiek skandēta saistībā ar nejēgām – paaugstinātas bīstamības objektu vadītājiem. Vai tādā gadījumā vara ir gatava arī dot rokās šauteni vai lielgabalu katram, kurš nav tiesīgs ar to rīkoties, neskatoties uz, iespējams, iedzimtu snaipera talantu? Vai kā nākamais solis gaidāma nebūt ne spīdošā tehniskajā stāvoklī esošo cietumu ēku norakstīšana un vispārēja kriminālo elementu amnestija? Sak, esam uz “sēkļa”, nespējam jūs barot, dodieties pie sava barveža un proviantam paņemiet naudu no grupējuma kopējās kases… Šķiet diezgan savādi, ka, piesaucot “taupības režīmu”, kuslā vara nav aizdomājusies par mazliet ciešāku savu jostu savilkšanu vai pievēršanos kaut vienu greznības pakāpi zemākām dienesta automašīnām, tā vietā izvēršot vispārēju ekonomiju uz valsts iekšējās drošības rēķina. Ka tikai vienā brīdī neaizrunājas arī līdz atbildīgās ministrijas slēgšanai, jo arī tās uzturēšana vēl izrādīsies par dārgu.
