Iespējams, ka Annas pagasts ir vienīgais Latvijā, kas ieguvis sievietes vārdu. Vismaz Vidzemes rajonu kartē tādu neizdevās atrast.
Iespējams, ka Annas pagasts ir vienīgais Latvijā, kas ieguvis sievietes vārdu. Vismaz Vidzemes rajonu kartē tādu neizdevās atrast. Pagājušajā gadu simtenī barons Aksels fon Delvigs piešķīra zemes gabalu skolas celtniecībai un to nosauca savas sievas vārdā – Anna.
Tolaik skola bija vienstāva ēka, kurā atradās arī pagasta valde, tiesa un cietums. Tajā pašā 1859.gadā netālu uzbūvēta graudu noliktava, kuru vēlāk pārveidoja par pulcēšanās vietu sabiedriskiem pasākumiem. Pagasta centrā joprojām ir abas šīs ēkas – skola un tautas nams. Tiesa, pārbūvētas. Vienīgi pašvaldība iekārtojusies vēlāk celtā būvē, bet cietuma gan vairs nav.
Varētu izdot grāmatu
Bijusī bibliotekāre Ārija Dunce 45 darba gados ne tikai aktīvi organizējusi dažādus pasākumus, bet arī vākusi un apkopojusi materiālus, kas stāsta par dzīvi, darbu, pašdarbību, sportu un atpūtu Annas pagastā jeb ciemā, kā to sauca padomju varas gados. “Ārija visu ir darījusi ar sirdi un dvēseli, tāpēc ir savākts tik daudz fotogrāfiju un informācijas. Šķiet, ka Kārlis Eglītis ir bijis klāt gandrīz visur un iemūžinājis notiekošo, tāpēc novadpētniecības materiāli ir uzskatāmi,” uzsver bibliotekāre Ina Balaņuka. Viņa turpina kolēģes sākto un atzīst, ka izpētes un nesenās vēstures apzināšanas procesā nav apstājusies ne mirkli.
Ielūkojoties albumos un mapēs ar atmiņām un publikācijām, var secināt, ka šajā vietā dzīvo darbīgi, enerģiski, aktīvi un izdomas bagāti cilvēki. Jau vairākus gadus Inai ir iecere sagatavot manuskriptu grāmatas izdošanai par pagastu un tā ļaudīm, bet pagaidām to nevar īstenot finansējuma trūkuma dēļ. Tiesa, vēl ir vajadzīgs izsijāt un pārbaudīt faktus, kā arī rediģēt tekstu. “Man ir žēl, ka gados vecie cilvēki aiziet no mums uz neatgriešanos, bet trūkst laika ar viņiem tikties un uzklausīt atmiņu stāstus, taču tā nedrīkstētu būt,” atzīst I.Balaņuka.
Mīl teātri un dziesmas
Pagasta vecākais vīrietis Adolfs Čerbikovs dzimis un arī nomiršot Annā. Viņš annēniešu tikumus un dzīves stilu labi izprot. Bijis gan laborants pienotavā, gan ceļu meistars, bet sirds darbs un vaļasprieks – pašdarbība. A.Čerbikovs spriež, ka tagad vairs nav tik daudz pašdarbības kolektīvu kā pagājušā gadsimta septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados. Tad viņš ne tikai spēlēja teātri, bet bija arī režisors. Dziedāja un spēlēja kapelā, tikai nedejoja, jo muzikants nevar veikt divus darbus reizē. Adis, kā viņu dēvē pagastā, min visus pašdarbības kolektīvus, to vadītājus un aktīvākos dalībniekus. Īpaši augstu vilni kultūras dzīve sasniedza, kad tautas namu vadīja Gunta Dunce, bet kolektīvus – Elga un Oskars Jaunzemi, Tince Sīmane.
“Visu noteica kolhozs un skola. Kolhoza priekšsēdētājs Māris Pundiņš un speciālisti piedalījās pašdarbībā, tāpēc aizrāva sev līdzi citus. Arī skolotāji un kultūras darbinieki bija aktīvi. Turklāt kolhozs deva transportu un brīvas dienas, ja tas bija vajadzīgs,” skaidro A.Čerbikovs.
Viņš atzīst, ka grūti atrast otru tik atsaucīgu un labsirdīgu pagasta padomes priekšsēdētāju, kāds ir Annā Aivars Fomins. Taču tagad pašvaldībai nav tādu iespēju atbalstīt pašdarbību, kādas bija kolhozam “Umara”. Tomēr arī pēdējos gados Annā spēlē gan teātri, gan dzied, gan rīko lielus sporta pasākumus. Īpaša tradīcija ir Annas dienas svinības.
Darbs nākotnei cieta “prihvatizācijā”
Tiesa, “Umara” nebūt nebija starp labākajiem un bagātākajiem kolhoziem. Bijusī saimniecības agronome, vēlāk ekonomiste Silvija Vimba atceras, ka dažādās rajona sanāksmēs kolhozs bija mūžīgais grēkāzis, kuru vienmēr audzināja. Sevišķi briesmīgas bija bilanču komisijas, kurās “skaloja smadzenes” par plānu nepildīšanu. Bet plāni bija novadīti “no augšas”!
“Manuprāt, arī Eiropas Savienības regulās ir daudz absurdu rīkojumu, kas atgādina kādreizējos Maskavas diktātus ar savu stulbumu. Iespējams, ka tie robežojas ar kaut ko vairāk – plānveidīgu lauksaimniecības iznīcināšanu,” salīdzina S.Vimba.
Kad 1991.gadā Latvijas Augstākā Padome pieņēma lēmumu likvidēt kolektīvās saimniecības, tās pārveidojot par paju sabiedrībām, sākās prihvatizācija arī Annas pagastā. Neviens skaidri nezināja, ko un kā darīt, tāpēc ražošana noritēja haotiski. Kolhoza bijušais īpašums tika strauji izzagts. Neviens negribēja strādāt, viss juka un bruka. “Kolhozā tika veikts milzīgs darbs. Labākas nākotnes vārdā, bet tie, kas uz mums noraugās no mākoņa maliņas, nekādu labklājību nesaskata. Tomēr tā bija mūsu dzīve, jaunība un dzīvesprieks, tāpēc nekas nelikās par grūtu,” atzīst bijusī veterinārārste Virgīnija Elstiņa.
Raizējas par pagasta nākotni
Skolotāja Gunta Rozīte pati ir mācījusies skolā, kurā strādā jau gandrīz 40 gadus. “Bija interesanti vērot, kā cēla Līvānu mājas, veidojās ciemats, būvēja sporta halli,” atzīst G.Rozīte.
Diemžēl pēdējos gados ne tikai nomalēs, bet arī paagsta centrā mājas paliek tukšas, vecie cilvēki nomirst, bet jaunie Annu pamet. Kā spraigu, darbīgu un ļoti interesantu viņa atceras laiku, kad bija pionieru vadītāja.
“Skolā bija daudz skolēnu, arī no Jaunannas un Kalncempjiem, spēlējām leļļu teātri, gājām talkās kolhozā, bija vasaras nometnes, braucām ekskursijās,” stāsta G.Rozīte. Vērojot jauniešus tagad, viņai reizēm paliek skumji, jo daudzi ir kūtri un nevēlas neko darīt. Skolotāja uzskata, ka pagastā trūkst uzņēmīgu cilvēku, kas varētu attīstīt ražošanu. Daudzi devušies darbā uz Īriju, brauc strādāt uz Alūksni vai citur. Bērni ir atstāti savā vaļā, tāpēc viņos neveidojas pienākuma apziņa.
“Ne tikai trūkst prasību, bet daudzās ģimenēs nav pašu vecāku. Viņi sūta naudu, tāpēc bērniem liekas, ka var visu atļauties,” secina G.Rozīte. Pagaidām atgriezusies ir tikai Sanita Rozenberga, jo sapratusi, ka Latvijā bērni var iegūt labāku izglītību.
Apliecina sevi šinšillu biznesā
Annas pagastā izveidojusies SIA “Nākotne”, kuras darbība nav mazāk perspektīva kā līdz šim nozīmīgākajam darba devējam pagastā – SIA “Deiwos”. Pagasta iedzīvotāji, protams, ir dzirdējuši, ka bijušās pienotavas ēkā audzē šišillu ādiņas uz Dāniju, lai septembrī tās nonāktu izsolē. Tad pirmo reizi redzēsim, kāda ir atdeve. Četrus gadus ir bijuši tikai ieguldījumi ražošanā. Tagad ir apmēram 600 šinšillu,” stāsta Irina Uhtomska.
Sākumā bija tikai 36 zvēriņi. Tie ir ļoti dārgi, tāpēc pavairoti galvenokārt pašu audzētavā. Labs tēvs maksā vairāk nekā 100 latu. Protams, darba ir daudz, jo katrai šinšillai ir vajadzīga rūpīga kopšana. Irina atzīst, ka gribējās kaut ko sev. Tagad viņa var strādāt mājās. Lai gan vienai ir liela noņemšanās, tas ir apliecinājums, ka arī Annas pagastā var izveidot ražotni. Irinas vīrs strādā Īrijā, lai daļu nopelnītā varētu ieguldīt šinšillu audzētavā. SIA nosaukums un tā attīstība liecina, ka arī laukos var attīstīt perspektīvu biznesu. Kurš gan nezina, ka visā pasaulē dārgākie ir šinšillu kažoki.
***
Annas ciema (pagasta) padomes priekšsēdētāji:
– 1965. – 1984.gadā – Uldis Ikkers.
– 1985. – 1986.gadā – Miervaldis Stahovskis.
– 1986. – 1987.gadā – Rasma Spilva.
– Kopš 1987.gada – Aivars Fomins.
***
Fakti
1967.1976. – kultūras dzīves uzplaukums
– 1972.gadā rekonstruēts tautas nams. Tajā darbojās koris, orķestris, tautisko deju kolektīvs, muzikālais ansamblis, teātris, vokālais ansamblis un citi pulciņi. Turpinājās sadzīves tradīcijas: Bērnības, Pilngadības svētki, zelta un sudraba kāzas.
1977. – 1986. ciemata centra izbūve
– 1982.gadā uzcēla 10 Līvānu mājas un 1985.gadā – vēl 10 šādas mājas, arī 24 dzīvokļu mājas. 1984.gadā uzcelts komplekss “Vārpas”, kur tagad darbojas kokapstrādes uzņēmums SIA “Deiwos”. 1986.gadā uzbūvēta kolhoza ēdnīca, kurā tagad atrodas veikals “Annike”.
1987. – 1996. pārmaiņu un sporta laiks
– 1988.gadā uzcelta sporta halle, kuru iesvētīja kolhoza “Umara” 40 gadu jubilejas pasākumā, bet pēc 10 gadiem tā ieguva jaunu izskatu. 1988.gada rudenī pēc daudziem gadiem notika piemiņas pasākums politiski represētajiem Ezeriņu kapos. 1991.gadā uz kolhoza “Umara” bāzes izveidojas paju sabiedrība ar šādu pašu nosaukumu.
1997.2007. – jaunu meklējumu laiks
– 1999.gada 24.jūlijā Annas pagasts pirmo reizi svin savu vārda dienu. Tajā notiek Latvijā invalīdu sporta svētki un starptautiskais sēdvolejbola turnīrs.
– 2000.gadā pamatskola svin 150 gadu jubileju.
– 2001.gada jūlijā iesvēta kapliču Ezeriņu kapos.
– 2006.gadā atjaunots piemineklis Latvijas brīvības cīņās kritušajiem karavīriem 1919.gadā.
– 2003.gadā izveidots informācijas pieejas punkts bibliotēkā.
– 2004.gada rudenī atklāta piemiņas vieta represētājiem.
