Pirms nepilnas nedēļas arī Alūksnē beidzot ieskanējās jau kopš septembra sākuma visā Latvijā notiekošais Rudens kamermūzikas festivāls.
Pirms nepilnas nedēļas arī Alūksnē beidzot ieskanējās jau kopš septembra sākuma visā Latvijā notiekošais Rudens kamermūzikas festivāls, kad trešdienas vakarā Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā savu sezonas atklāšanas koncerta programmu prezentēja Valsts kamerorķestris.
Jau vairāk nekā desmit gadus rīkotais Rudens kamermūzikas festivāls kļuvis par lielāko un tradīcijām bagātāko kamermūzikas festivālu Latvijā, kura organizatori šogad centušies akcentēt kamermūzikas intimitāti un tuvo mērogu starp klausītāju un mūziķiem.
Par lielāko intrigu kļuva nesen dibinātā Valsts kamerorķestra sezonas atklāšanas koncerts ciklā “Paralēlās līnijas”. Ar šā koncerta programmu tika iepazīstināti Jelgavas, Auces un tagad arī Alūksnes klausītāji, kas varēja izbaudīt dažādu stilu un laiku komponistus.
Domājot par koncerta apmeklētājiem, organizatori bija sagatavojuši nelielu ceļvedi šā vakara mūzikas pasaulē, sniedzot ziņas gan par pašiem komponistiem, gan vakara gaitā atskaņojamajiem darbiem.
Alūksnes evaņģēliski luteriskajā baznīcā koncerts iesākās ar muzikālu meditāciju, kurā tika izpildīta igauņu izcelsmes komponista Arvo Perta skaņdarbs “Fratres” (Brāļi). Šis skaņdarbs ir viens no pirmajiem, kas tapis komponista paša izkoptajā “zvaniņu stilā” – tajā liela nozīme ir vienkāršām, bet iedarbīgām harmoniju secībām, kā arī zināmai askēzei, kas balstās uz skaņu un klusuma attiecību spēli.
Turpinājumā klātesošie tika iepazīstināti ar muzikālo kompozīciju no ievērojamā baroka laika komponista Johanna Sebastiana Baha dēla – Karla Filipa Emanuela Baha daiļrades. Atskaņotā “Flautas koncerta Sol mažorā” solo izpildīja Ieva Rūtentāle, kas studē Londonas prestižajā Gildhola mūzikas un mākslas skolā, turklāt ir vairāku starptautisku konkursu laureāte.
Par sarežģītāko un grūtāk uztveramo šā vakara programmas daļu kļuva Valsts kamerorķestra izpildītais Imanta Mežaraupa opuss “Musica arcuata”. Šeit koncerta klausītāji varēja ļauties savai fantāzijai un iztēloties, ko šajā darbā centies pateikt pats komponists, jo šī kompozīcija kļuva par pārbaudījumu gan labākiem, gan ne tik labiem mūzikas pazinējiem. Pat koncerta organizatori sevis piedāvātajā ceļvedī sadaļā, kas attiecas uz Imantu Mežaraupu, ievietojuši frāzi “saturiskas programmas skaņdarbam nav”.
Par patīkamu nobeigumu pēc iepriekš minētā Imanta Mežaraupa gara darba noklausīšanās kļuva Jozefa Haidna simfonijas atskaņojums, kurai, pēc organizatoru sniegtajiem datiem, mēdzot pievienot nosaukumu “Brīnums”. Šāda nianse saistīta ar simfonijas pirmatskaņojuma laikā notikušu incidentu, kad klausītāju pārpildītā zālē nogāzies lielais svečturis, taču neviens nav ticis ievainots.
