Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā SIA “Valdis” strādnieki remontē mazo konferenču – izstāžu zāli.
Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā
SIA “Valdis” strādnieki remontē mazo konferenču – izstāžu zāli. Tā muzejam un pilsētai kopumā ir ļoti nepieciešama, jo pašlaik Alūksnē nav izstāžu zāles.
Muzeja izstāžu organizatore Natālija Pomerance pauž prieku, ka muzejam ir izdevies rast kopēju valodu ar Alūksnes pilsētas domi un pērn decembrī plānotie remontdarbi ir sākti.
“Daudzus gadus esam saskārušies ar to, ka pašvaldība neizprot muzeja vajadzības, bet tagad tā nav. Ir prieks, ka nu Alūksnes Jaunā pils, kur ir arī muzejs, pamazām sāk atbilst pils statusam un aristokrātiskai videi. Mums būs patīkamāk aicināt apmeklētājus uz muzeju, bet viņiem būs patīkamāk te iegriezties,” ir pārliecināta N.Pomerance.
Jaunā izstāžu zāle būs gaiša un ar atbilstošu apgaismojumu. To plānots izmantot arī kā konferenču zāli. Jauno zāli atklās maijā, un tuvākās izstādes tajā jau ir saplānotas. N.Pomerance atzīst, ka nav ļaunuma bez labuma, jo nesen pilī applūda telpa blakus izstāžu zālei. Tas bija iemesls, kādēļ tagad pašvaldība meklē iespēju papildu finansējuma iegūšanai arī šīs telpas remontam.
“Tad viens pils stāvs būtu izremontēts. Vienu muzeja telpu, kur agrāk bija noliktava, esam atbrīvojuši un iekārtosim tur telpu darbiniekiem. Bet tā būs daudzfunkcionāla, jo, piemēram, konferences laikā apmeklētāji tur varēs novietot virsdrēbes. Nav zudusi doma sadarboties ar Alūksnes Dabas muzeju, kas arī ir pilī, lai apmeklētāji vienlaikus apmeklētu abus muzejus. Ir iecere par pacēlāja ierīkošanu, lai muzejā var iekļūt arī cilvēki ar kustību traucējumiem,” saka N.Pomerance.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības galvenā inspektore Alūksnes rajonā Silvija Ludviga vērtē, ka Alūksnes pilsētas domē vajadzētu būt speciālistam, kas atbild par remontdarbiem un celtniecības darbiem pašvaldības īpašumos, lai nerastos starpgadījumi.
“Alūksnes domes īpašumā ir daudz kultūrvēstures pieminekļu. Kad tajos sākas kosmētiski vai kapitālremonti, atsedzot vēstures liecības, ir jādomā, kā pareizāk rīkoties. Tādēļ būtu labi, ja domē būtu šāds speciālists, kas uzraudzītu būvniekus, jo ne visi celtnieki saprot, kā būtu labāk. Piemēram, pils koridora kāpņu telpā, noņemot apmetumu, atsedzās ļoti skaists senlaicīgs mūris ar arkveida mūrējumu virs logiem. Es vēlējos, lai šo mūri saglabātu, kāds tas ir bijis sākotnēji, bet celtnieki to tomēr neizdarīja. Tādēļ turpmāk ar jebkuru celtniecības firmu visi remontdarbi kultūrvēstures pieminekļos tiks atrunāti rakstiski, nevis mutiski, jo kultūrvēstures pieminekļos pieļautās remontdarbu kļūdas dārgi maksā,” klāsta S.Ludviga.
Viņa atzīst, ka arī topošās muzeja izstāžu zāles sienas glabā gadsimtos krātu kultūrvēsturisko mantojumu, turklāt vairākās kārtās. Atlobot tās, ir jāizvērtē, ko vēlas ieraudzīt, kas jāsaglabā, ko drīkst iznīcināt.
“Remontējot izstāžu zāli, ir jābūt apdomīgiem, piemēram, pašlaik mums vajag trīs durvju rokturus, bet tie būtu jāiegādājas vairumā, lai pārējām durvīm būtu tādi paši, jo citādākus nevarēsim likt, bet atduramies pret naudas problēmām. Te arī rodas absurds. Tirgū nemitīgi parādās jauni celtniecības materiāli, tādēļ vēl rūpīgāk ir jāizvērtē, kādus labāk izmantot. Turklāt jāatceras, ka kultūrvēsturiskām celtnēm piestāv dabiskie materiāli,” saka S.Ludviga.
