Martā, kas asociējas ar tulpēm un narcisēm, alūksniešu prātus nodarbina jautājums par nākotni: kas mēs būsim, Latvijā sākoties administratīvi teritoriālajai reformai.
Martā, kas asociējas ar tulpēm un narcisēm, alūksniešu prātus nodarbina jautājums par nākotni: kas mēs būsim, Latvijā sākoties administratīvi teritoriālajai reformai. Par to daudz domā un ar kolēģiem deputātiem pilsētas domē diskutē Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks Ainars Melders.
“Lai arī Alūksne ir maza, tomēr pilsētai arī turpmāk ir jābūt centram. Visa attīstība sākas no centra, no pilsētas, un tā ir Alūksne. Būtībā pilsēta ir kā donors. Citas apkārtējās pašvaldības mēģina savu infrastruktūru pielāgot pilsētai. Jo spēcīgāks būs centrs, jo spēcīgāki kļūs arī apkārtējie pagasti. Pagastiem vajag pilsētu. Kamēr rajons četru gadu laikā iedzīvotāju skaita ziņā pazaudē vienu pagastu, tikmēr pilsētā iedzīvotāju skaits nesamazinās,” viņš saka.
Rajons – viens novads?
Ar interesi A.Melders raugās uz kaimiņiem – gulbeniešiem -, kas nolēmuši veidot vienu novadu rajonā, apvienojoties visām pašvaldībām. “Mums ir piemērs – Gulbene. Nevajag jaunu divriteni izdomāt, vajag mācīties. Izveidojot vienu novadu rajonā, var dabūt no valsts milzīgu dotāciju. Vai valsts patiešām būs gatava iedot to, ko ir solījusi, tas ir cits jautājums. Gulbenieši veikli paķēra šo ideju. Ļoti pareizi! Gulbenieši ir malači. Kāpēc nepaņemt naudu, ja ir iespēja to ieguldīt attīstībā? Pagaidām no funkcionālā viedokļa nav īsti skaidrs, cik pozitīva ir ideja par viena novada izveidi. Tas ir diskutabli. Alūksnes novads esošā rajona robežās?” saka A.Melders.
Viņš pauž bažas, ka alūksnieši ar savu lēnprātību, iespējams, riskē palaist pa vējam lielas naudas summas, kas lieti būtu noderējušas pašvaldību infrastruktūras sakārtošanai. Šobrīd ir tā, ka rajonā tieši Alūksnes pilsētas dome uztur sarunas par to, kā būt, kā rīkoties, lai administratīvi teritoriālā reforma nestu labumu. Rajona padome esot drīzāk kūtra, nevis aktīva šajā diskusijā.
“No malas kā iedzīvotājs es teiktu, ka nejūtu rosību rajona pašvaldības līmenī. Es nejūtu, ka mēs būtu rajonā vienoti, lai meklētu kopīgus risinājums, viedokļus. Reizēm ir sajūta, ka pilsētai ir vienkārši “nomests” daudz kas no tā, kas būtu jādara rajonam. Iedzīvotājiem jāsaprot, ka rajona padomes līdzekļi ir visu rajona pašvaldību iedzīvotāju nauda. Varbūt arī ne visiem pagastu vadītājiem ir interese par to, kā rajons tērē šo naudu, taču Alūksnes domei ir interese. Nav tā, ka pagastu vadītāji dara kaut ko nepareizi. Nē. Viņi nedara līdz galam. Tas ir vissāpīgākais. Nav redzējuma, kā mēs izskatāmies kopējā kontekstā. Kā dzīvosim tālāk, ko darīsim savas teritorijas, iedzīvotāju labā? Varbūt kļūdos un rajona padomē ir tāds redzējums, taču es par to neesmu pietiekami informēts,” saka A.Melders.
Viņu sarūgtina nacionālā entuziasma trūkums. “Tas viss ir pazudis. Mēs iefiltrēsimies kaut kādā kopīgā nišā. Pelēkā masa paliks! Mūsu mutēs Latvijas vārds ir degradējies. Kad vajag, tad mēs tos karogus velkam ārā, ejam. Bet kur ir vienotība? Tas viss jau ir pagājis? Tā ir vēsture? Ebrejs ebreju velk, krievs krievu, bet latvietis latvieti nevelk. Kāpēc?” prāto A.Melders. Viņš domā, ka visa vaina ir dzīves uztverē. Kāpēc latvietis vienmēr gaužas, jūtas slikti? “Ļoti daudz negāciju ir mūsos iekšā. Nevajadzētu tā. Cilvēkam sevī jālolo gaišas domas, tad arī viss ir kārtībā. Tāpēc vajag, lai, pirmkārt, ģimenē viss ir kārtībā. Tā tas valstī veidojas – bērni, ģimene, gaišas domas, kopā strādājot. Bet mēs esam tik tālu atsvešinājušies, ka dažam labam mājās bērns izrēķina un pasaka: mūsu ģimenē vienam cilvēkam ir 90 latu mēnesī, lūdzu, atdodiet man manu daļu! Vai tas ir normāli?” saka Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks. Viņš piedāvā sākt ar cieņu citam pret citu – ģimenē, pašvaldībā, rajonā, valstī. Tad veiksies.
Alūksnei rūp pagastu ļaudis
Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks saka, ka pilsētas pašvaldība jau šodien lielā mērā uzņēmusies rajona padomes funkcijas, rūpējoties par rajona iedzīvotājiem, piemēram, par mākslas, mūzikas, sporta skolu, muzeju, interešu centru.
“Mani uztrauc pagastu cilvēki, viņu problēmas. Mums visiem te ir jādzīvo, mūsu bērniem te jādzīvo. Drīz pienāks brīdis, kad administratīvi teritoriālās reformas rezultātā rajons sabruks, izveidosies novadi, kuros būs apvienojušās vairākas pašvaldības. No laukiem rīt cilvēki atnāks prasīt palīdzību pilsētā. Mums ir jādomā par to jau šodien. Kā mēs palīdzēsim? Mēs esam gatavi strādāt kopā ar pagastiem vienā novadā. Mēs esam atvērti sadarbībai,” saka A.Melders.
Viņu nodarbina tas, kāpēc pagastu vadītājiem reizēm, šķiet, pietrūkst drosmes apzināties situāciju un rīkoties. “Ir sajūta, ka kaut kas bremzē procesu. Cik dziļa ir šī “bremzēšana”? Tāds ir jautājums,” prāto A.Melders.
Alūksnieši ir tie, kas lielā mērā uzņēmušies iniciatīvu un atbildību par atkritumu saimniecības sakārtošanu rajonā. “Mēs varējām izvietot 32 atkritumu šķirošanas vietas pilsētā. Gulbenē tā izdarīja, Balvos – arī. Taču mēs izdarījām citādāk. Atkritumu šķirošana notiks gan pagastos, gan pilsētā. Un tas notiks, izmantojot kohēzijas fonda, valsts un pilsētas naudu. 18 Alūksnes rajona pagastos katrā šķiros atkritumus. Tas ir normāls risinājums. Pilsētā arī būs 14 vietu atkritumu šķirošanai, pagastos – pa 1 šādai vietai,” stāsta A.Melders. Viņš klāsta, ka vēl rajonā nāksies rekultivēt 17 atkritumu poligonus. Arī šā projekta realizācijā ir ieguldīta Alūksnes pilsētas domes nauda.
Aktuāls jautājums, kas risināms, domājot par rajonu kopumā, ir pasažieru pārvadājumi, autobusu kursēšana, cilvēku nokļūšana no laukiem pilsētā. A.Melderu uztrauc tas, ka Alūksnes autoostu rajona padome ir nodevusi privātās rokās tāpat kā poliklīniku. Viņš nezina, vai rajona iedzīvotāji var būt droši, ka pašreizējā vietā Alūksnē vienmēr būs autoosta un poliklīnika.
Prioritāte – sakārtota pilsēta
A.Melders, strādājot domē, kā savu galveno uzdevumu redz nepieciešamību sakārtot pilsētas komunālo saimniecību, infrastruktūru, izglītības iestādes. “To es uzskatu par savu primāro uzdevumu,” uzsver viņš. Esot prieks, ka pirmo reizi ir pareizi sakārtots pilsētas budžets atbilstoši tam, kā finanšu līdzekļu plānošana notiek valstī. Ir paredzēts tik un tik līdzekļu vienam iedzīvotājam, dalot smalkāk pa vecuma grupām – vienam bērnam līdz 7 gadu vecumam, bērnam no 7 līdz 18 gadu vecumam. Bērnudārziem, skolām ir atvēlēts tik naudas, cik bija iespējams. “Tāds budžeta iedalījums ir pārskatāms. Tautai ir jāsaprot, kā veidojas budžets. Nodokļi veido budžetu, Alūksnē nav dotāciju,” saka Alūksnes pilsētas domes priekšsēdētāja vietnieks.
A.Melders ar nožēlu, taču bez aizvainojuma runā par to, ka lielā mērā Eiropas Savienības nauda Alūksnei ir gājusi garām. Alūksnieši vienmēr bijuši lepni un paļāvušies, pirmkārt, paši uz sevi, savu darbu, uz to, ka paši savām rokām, saviem spēkiem tiks uz “zaļā zara”. “Mums vajag definēt savas pozīcijas, vajag atrast savu vietu šajā brīdī. Kas mums ir tāds, kas svarīgi visai Latvijai? Armija. Tas arī viss. Valsts robežas tuvums. Tas arī. Diemžēl mums vēl ilgi nav cerību sakārtot ielas tā, kā to var un varēs, piemēram, Balvos, kur tranzīts iet cauri pilsētai. Alūksne nav tranzīta pilsēta. Tomēr arī mums savas ielas ir jāsakārto. Vai būs kāds uzlabojums? Varbūt to piedzīvos bērni, mazbērni. Jāstrādā, lai sakārtotu mūsu infrastruktūru. Alūksne kā skaista mazpilsēta ir un vienmēr būs vērtība,” uzskata A.Melders.
Reizēm ir rokas par īsām
Taču ir jautājumi, kuros pašvaldība, pat gribēdama kaut ko mainīt, jūtas bezspēcīga. Un tas sāp. ” Bieži tiek atgādināts, ka pašvaldībām jāatbalsta uzņēmēji, ka jāizrāda pretimnākšana. Kur tad mēs varam pretim nākt?! Nodokļu politiku diktē valsts. Uzņēmējs maksā. Mēs jau nevaram dot atlaides, ja valsts nav atļāvusi. Nodokļus administrē Valsts ieņēmumu dienests. Ietekmēt neko nevar. Tad kā mēs, pašvaldības, varam palīdzēt uzņēmējam? Ar labu vārdu? Paldies pateikt, paspiest roku un teikt: “Tu esi malacis!” Nodokļu politika valstī ir galīgi nesamērīga. Tomēr varu teikt droši, ka Alūksne ir atvērta visiem uzņēmējiem, kas vēlas celt, investēt pilsētā. Esam centušies uzņēmējus norobežot no birokrātijas ietekmes. Es visu laiku saku, ka tiem cilvēkiem, kas dzīvo laukos, ir jāpiešķir ordenis,” saka A.Melders.
Viņam ir savs viedoklis arī par toksisko hepatītu, kas kopš rudens ir aktuāla problēma Alūksnes rajonā. Tās risinājumu viņš redz stingrākā robežkontrolē. “No kurienes nelegālais spirts ieplūst Latvijā? Tiek pāri robežai! Melš, ka policija piesedz. Nē, nepiesedz. Vienkārši neko nevar izdarīt, zinot, ka likums ir tā definēts… Pie mums demokrātija ir aizgājusi anarhijā. Nedrīkst darīt tā, bet dara! Visi zina tās “točkas”, kur tirgo “krutku”, bet, lai sāktu ar šīm vietām karot… Tur mafija ir aizmugurē! Sāks karu. Cilvēks, kas grib kaut ko labu paveikt sabiedrības labā, bieži vien ir neaizsargāts. Viņam ir baile, tāpēc nedara neko, jo tad nav, ko zaudēt. Bet vajadzēja valstī strikti pateikt: netirgot nelegāli un cauri! Otra lieta – tie, kas pirka, tie pirks. Pieprasījums rada piedāvājumu,” saka A.Melders.
Viņš smej, ka šobrīd situācija valstī ir tāda, ka sevi cienošs cilvēks jau pat veikalā baidās pirkt alkoholu.
“Mums Latvijā visa ir par daudz, bet kārtības nav. Esmu daudz ceļojis pa pasauli. Nekur uz ceļiem neesmu redzējis tik daudz policijas kā pie mums. Tas tāpēc, ka tur ceļi ir sakārtoti. Tur nevienu neķer tā kā te. Bet tas cilvēks taču ir galīgi traks, kas brauks no Alūksnes uz Rīgu pa lielo šoseju ar 90 kilometru ātrumu stundā. Kāpēc neviens to zīmi nevar noņemt? Būsim reāli! Jābūt ceļa zīmei, kas atļauj braukt ar 110 kilometru ātrumu stundā. Tā taču ir platā šoseja! Vajag domāt reāli! Mēs sēžam un diezin ko gaidām. Ir tik daudz instanču, bet nav, kas dara,” saka A.Melders.
