Vēl joprojām Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā var skatīt Vladimira Sahņenko izstādi “Buras un mūzika”, kur fotogrāfijās fiksēta viena no Vladimira kaislībām – burāšana.
Vēl joprojām Alūksnes Novadpētniecības un mākslas muzejā var skatīt Vladimira Sahņenko izstādi “Buras un mūzika”, kur fotogrāfijās fiksēta viena no Vladimira kaislībām – burāšana.
Šī nav vienīgā Vladimira aizraušanās, tāpēc ne velti dzīvesbiedre viņu sauc par musulmani, kuram ir četras mīļotās sievietes – elektronika, foto un video, tehniskā jaunrade, kā arī viņa – Ārija.
Vladimirs sevi uzskata par alūksnieti, lai gan Alūksnē dzīvo tikai kopš 9 gadu vecuma. “Mana dzimtene ir pie Klusā okeāna krastiem bijušās Padomju Savienības pilsētiņā Usurijskā, taču tur es nodzīvoju tikai savas dzīves pirmos gadus līdz brīdim, kad kopā ar ģimeni pārcēlos uz dzīvi Alūksnē. Te arī dzīvoju joprojām, un, ja neskaita studiju un dienesta laiku, visas manas atmiņas saistās ar Alūksni,” viņš stāsta.
Alūksnē arī aizsākusies viņa interese par tehniku, kas savā ziņā ir tēva nopelns. “Tēvs, savulaik būdams sakarnieks, jau bērnībā pamazām radīja interesi par šo jomu. Skolas laikā man paveicās ar labu fizikas skolotāju, kas šo interesi neapslāpēja, bet attīstīja citos virzienos,” atceras Vladimirs.
Viņš stāsta, ka toreiz tehniskās jaunrades pulciņi bijuši katrā skolā, tāpēc bijušas visas iespējas papildināt savas zināšanas šajā jomā. “Ir nepareizi domāt, ka es esmu tehniskās jaunrades pamatlicējs Alūksnē, jo ar to nodarbojās cilvēki arī pirms manis. Diemžēl bieži tehniskās jaunrades aizsākumus saista ar manu iesaistīšanos šajā jomā, kas liek aizmirst par dažiem labiem tehniskās jaunrades fanātiķiem agrākā laika posmā,” saka Vladimirs.
Visu izšķir nejaušība
Vladimirs atzīst, ka par tehniskās jaunrades pulciņa vadītāju kļuvis pavisam nejauši. Savulaik strādāt šādu darbu nav bijusi ne mazākā vēlēšanās, jo gan mamma, gan māsa strādājusi par skolotājām, turklāt tēvs bijis pasniedzējs kara skolā, tāpēc bijušas zināmas visas ar šo profesiju saistītās nebūšanas.
“Pirmo reizi ar skolotāja darbu saskāros, dienējot armijā. Toreiz man vienkārši paziņoja, ka, atsākoties mācībām, būšu fizikas skolotājs vietējā skolā, tāpēc izvēles nebija,” saka Vladimirs.
Lai gan grūtības sagādājusi vairāku klašu mācīšana vienlaikus, šajā skolā nostrādāti divi gadi, pēc kuriem sekojis ilgs pārtraukums. Pēc atgriešanās Alūksnē viņš ar ģimeni sācis dzīvot daudzdzīvokļu mājā. Laika gaitā viņa dzīvoklī sākuši pulcēties arvien vairāk kaimiņu bērni, kurus interesējusi viņa aizraušanās ar tehnisko jaunradi. Par to uzzinājušas vietējās izglītības iestādes un uzaicinājušas viņu strādāt oficiāli.
“Sākumā pie manis dzīvoklī pulcējās tikai kādi seši septiņi puiši, taču pamazām interesentu kļuva arvien vairāk. Izveidojot tehniskās jaunrades pulciņu, attīstījās arī dažādi ar šo jomu saistīti virzieni, piemēram, elektronikas skola un foto un videopulciņš,” saka Vladimirs.
Viņš stāsta, ka gadu gaitā par galveno izvirzījusies elektronikas skola, kas “izdzīvojusi” arī līdz šodienai, taču savu nozīmi nav zaudējusi arī tehniskā jaunrade, par kuru bieži vien cilvēkiem ir nepareizs priekšstats.
“Tehniskā jaunrade tās sākuma stadijā saistīta ar modelēšanu, kur viss tiek radīts pašu spēkiem, taču tagad pie tehniskās jaunrades tiek pieskaitīti arī ar fotografēšanu un datoriem saistīti pulciņi,” saka Vladimirs.
Viņš nožēlo, ka tagad par prioritāti skolās izvirza dziedāšanu un dejošanu, bet tehniskajai jaunradei īpašu uzmanību nepievērš. “Cilvēkiem ir svarīgi, lai skolā varētu apmeklēt mākslinieciskās pašdarbības pulciņus, taču, manuprāt, nav pareizi aizmirst par tehnisko pulciņu nozīmi,” stāsta Vladimirs.
Par pulciņa vadītāju strādāt viņam patīk, jo tas ir darbs ar jauniešiem, kurus patiešām tehnika interesē. Diemžēl tam ir arī savas negatīvās puses.
“Ir ļoti svarīgi, lai jaunieši, kas atnākuši uz pulciņa nodarbībām, visu laiku būtu nodarbināti, tāpēc pirms katras nodarbības ir kārtīgi jāsagatavojas. Tas aizņem ļoti daudz laika, un bieži vien stundu skaits, par ko tev maksā kā pulciņa vadītājam, pārsniedz savu limitu,” saka Vladimirs. Viņš priecājas par kolēģu un vecāku atsaucību, kā arī sniegto atbalstu, taču ir problēmas, kuras ar to vien atrisināt nevar.
Gūst gandarījumu
Ar skolēniem Vladimirs strādā jau 25 gadus, taču ne visas ar šiem gadiem saistītās atmiņas ir ar pozitīvu nokrāsu. Savulaik viņš vadījis burāšanas nodarbības tepat Alūksnes ezerā, dažādu iemeslu dēļ to nācies pārtraukt, par ko Vladimirs joprojām jūtas sarūgtināts.
“Burāšana bija ne tikai hobijs, bet arī dzīvesveids, ar kuru saistās ļoti labas atmiņas. Lai gan lielā atbildība un uztraukumi par jauniešiem nodarbību laikā neļāva to uztvert kā atpūtu, taču tas deva daudz patīkamu emociju,” viņš saka.
Stāstot par pozitīvo, Vladimirs neslēpj savu prieku, ka bijušie audzēkņi viņu neaizmirst un pa brīdim sagādā negaidītus pārsteigumus. “Dažreiz uz ielas satieku nepazīstamus jaunus cilvēkus, kas mani sveicina, jo, kā izrādās, skolas laikā apmeklējuši kādu no maniem pulciņiem, ar kuriem joprojām saistās patīkamas atmiņas. Ir gadījumi, kad nodarbības sāk apmeklēt bijušo audzēkņu bērni – tas sniedz gandarījumu,” viņš stāsta.
Vladimirs ar savu ieguldījumu skolēnu labā var lepoties – 25 gadu laikā gūti daudzi panākumi, par ko liecina gandrīz 300 saņemtie diplomi. Arī tagad Vladimirs turpina iesākto darbu un strādā Alūksnes Bērnu un jauniešu centrā. Nākamajā otrdienā plānots piedalīties Latvijas skolēnu elektronikas pulciņu darbu skatē, kurā savus darbus prezentēs trīs viņa tagadējie audzēkņi. Vladimirs atklāj, ka priecātos, ja ar laiku viņa darbam tehniskās jaunrades jomā būtu kāds turpinātājs. “Diemžēl reālā situācija neatbilst vēlamajam, un šobrīd es nezinu nevienu cilvēku, kas varētu ieņemt manu vietu. Pulciņu vadītāja amats sniedz gandarījumu, taču jābūt lielam šīs jomas fanātiķim, lai aizmirstu par finansiālo pusi,” stāsta Vladimirs.
Aizrauj ne tikai tehnika
Klausoties viņa stāstos par daudzajiem ar tehniku saistītajiem hobijiem, jautājums par kādu citu aizraušanos likās lieks, taču Vladimirs atklāj kādu citu savu kaislību – grāmatas. Tās viņš daudz lasa kopš agras bērnības, kad iemācījies lasīt. Diemžēl tagad daudz laika aizņem tematiskie žurnāli, jo, lai vadītu tehnikos pulciņus, vajag pārzināt šīs jomas aktualitātes.
Viņš piemin arī savas iemīļotākās vietas Alūksnē, kas daudziem nemaz netiek atklātas, jo tās pilda gan darba, gan ārstnieciskā kabineta funkcijas. Tas pamazām sāk izgaisināt priekšstatu par Vladimiru kā tikai un vienīgi tehnikas fanātiķi un liek saprast, ka arī viņam ir pavisam ikdienišķas aizraušanās un vājības. Tomēr, lai gan tām Vladimira dzīvē ir liela loma, neizskatās, ka tās kādreiz varēs aizvietot viņa dzīves lielāko kaislību – tehniku.
