Jaunlaicenes pagasta “Ausekļu” mājās dzīvo Mirdza Jāņkalne, kas cauri gadu desmitiem kā lielu dāvanu glabājusi dzimtas grāmatu, kas šobrīd atrodas pie dēla Madonā, kurš solījis to sakārtot un pavairot.
Jaunlaicenes pagasta “Ausekļu” mājās dzīvo Mirdza Jāņkalne, kas cauri gadu desmitiem kā lielu dāvanu glabājusi dzimtas grāmatu, kas šobrīd atrodas pie dēla Madonā, kurš solījis to sakārtot un pavairot.
Tā vēsta par daudzu cilvēku mūžiem, kas pratuši strādāt, mīlēt, priecāties un skumt, gluži tāpat kā “Ausekļu” saimniece, kas rudenī svinēs 83 gadu jubileju.
“Ko tad par mani rakstīsiet? Neesmu nekas vairāk kā vienkāršs cilvēks. Visu mūžu esmu daudz strādājusi un nebijusies grūtību. Trīs dēlus izaudzinājusi, pie laba vīra izgājusi. Esmu tepat dzimusi un tepat arī nomiršu,” saka Mirdza, būdama gatava dalīties garajā dzīves gājumā.
Nepazīst vieglas dienas
Mirdzas vecāku mājas “Mellezeri” savulaik atradušās uz Jaunlaicenes – Karvas ceļa gandrīz blakus šaursliežu dzelzceļa līnijai, kas savulaik saistījusi Alūksni un Valku. Ar īpašu pārticību bērnība nebijusi apveltīta, jo Mirdzas tēvs Kārlis no Pirmā pasaules kara atgriezies kā invalīds, bet māte Emma bijusi trūcīgas ģimenes bērns. Par karošanu tēvam ierādīta neliela jaunsaimniecība, bet ilgi saimniekot neiznācis, kad Mirdzai bijuši septiņi, bet viņas brālim Kārlim – trīs gadi, tēvs nomiris. Nedaudz vēlāk Emma izgājusi par sievu pie otrā vīra.
“Tā es tiku vēl pie otra brāļa Daumanta. Šodien abi brāļi jau viņsaulē, es viena pa to pasauli vēl dauzos. Audžutēvs mums bija ļoti labs. Tiesa, skolojusies gan daudz neesmu, tā sauktajā kantorskolā mācījos tikai sešas ziemas, pa vasarām strādājot vecāku 17 hektāru lielajā saimniecībā. Darīju visus puišu darbus. Pratu art, sēt, govis slaukt. Dzīve ritēja kā jau laukos – mierīgi, bet pārpilna ar darbu. Karš visu izjauca, jo cilvēki nespēja izsekot varām, kas mainījās. Tie, kas vienai varai bija labi, otrai izrādījās slikti. Audžutēvs bija “sarkanais”, tāpēc tad, kad ienāca vācieši, viņš devās uz Krieviju. Nekas cits neatlika, kā man un mammai uzņemties visas rūpes, jo biju vecākais bērns ģimenē,” to atceroties, Mirdza pa brīdim sameklē lakata stūri, lai notrauktu pār vaigiem ritošās asaras. Par vieglām dienām tās noteikti neliecina.
“Kara laiku kaut kā pārdzīvojām, iztiekot tikai ar lielām izbailēm. Bēgļu gaitās mūs izdzina no mājām, bet mamma nolēma, ka ar bērniem nekur tālu nebrauks, tāpēc ar pajūgu un tajā salikto iedzīvi netālu no mājām iebrauca mežā, kur pavadījām divas dienas, tad atgriezāmies mājās. Arī audžutēvs atgriezās,” turpina Mirdza.
Atmiņas glabā desmit gadus
Viņa atsauc atmiņā laiku, kad sākusi strādāt Jaunlaicenes pienotavā, jo kuplajai ģimenei katrs iztikas pelnītājs bijis nozīmīgs.
“Tagad, tīkodami pēc darba pienotavā, cilvēki gandrīz vai kautos, bet tolaik katrs strādnieks bija zelta vērts. Ak, ja es šodien varētu tik daudz mieloties ar krējumu kā tolaik! Pēckara gados pienotava līdzinājās fabrikai, kur ne tikai pieņēma un separēja pienu, bet arī grieza krējumu, kūla sviestu, sēja sierus. Strādājām bez brīvdienām. Biju neliela auguma, tāpēc viegli nebija,” Mirdza vēlreiz izdzīvo pastāvīgā darba gaitas.
Pēc kāda laika darbu pienotavā nomainījusi rosīšanās kolhoza slaucamo govju fermā. Tolaik viss darāmā smagums gūlies uz divu sieviešu pleciem, bet modernas slaukšanas iekārtas pat noguruma pilnajos sapņos nerādījušās.
“18 gadu vecumā biju ieskatījusies kādā puisī, bet mums nebija lemts palikt kopā, jo viņš bija leģionārs. Tā arī neatgriezās. Ilgi glabāju mūsu draudzības atmiņas. Apprecējos tikai 29 gadu vecumā. Lepnu kāzu nebija. Izpildkomitejas sekretāre atnāca uz mājām. Viņa stāvēja galda vienā, mēs ar Jāni – otrā pusē. Tā bija visa mūsu kāzu ceremonija, tomēr labi satikām un vairāk nekā 40 gadus nodzīvojām, trīs dēlus izaudzinājām un izskolojām. Viņš bija lēnīgas, es – straujas dabas, tāpēc sapratāmies. Varēja jau vēl dzīvot, tad es nebūtu viena,” Mirdza ieslīgst pārdomās.
Polku lec pils zālē
Cilvēks, kas visu mūžu pavadījis vienā pagastā, ir kā vēstures liecinieks, jo savām acīm skatījis un piedalījies dažādos notikumos. Arī “Ausekļu” saimniece ir Jaunlaicenes pagasta dzīves vēsturisko faktu glabātāja. Savulaik, būdama pusaugu meitene, viņa ar draudzenēm Jaunlaicenes muižas zālē polku lēkusi.
“Atceros, ka divstāvu muižas ēka tolaik jau nebija apdzīvota, bet labi saglabājusies. Sienās bija iebūvēti skapji, kas mums šķita liels brīnums. Uz otro stāvu veda platas, izliektas koka kāpnes. Pie muižas durvīm bijusi ierīkota speciāla uzbrauktuve zirgu pajūgiem. Ejot garām pamestajai ēkai, vienmēr izjutu iekšējas, neizskaidrojamas bailes. Vēlāk jau muižas ēku nojauca. Pirms kāda laika uz Jaunlaiceni bija atbraukuši muižas īpašnieku radinieki, bet ko tad vairs paņemsi, ja nekā nav. Zinu, ka ir arī kungu kapsēta. Vēl atminos, ka pirmās neatkarīgās Latvijas laikā no Vācijas uz Jaunlaiceni atveda kādu kungu un apglabāja kapsētā,” Mirdza nesteidzīgi veido atmiņu mozaīku. Savulaik viņas māte redzējusi, kā kungi zirgu pajūgos braukuši no Karvas stacijas uz muižu, lai tur laulātos. Ceļam abās pusēs bijuši izlikti degoši lukturi. Kungi vietējos muižā neaicinājuši, bet turpat pagalmā cienājuši ar dažādiem gardumiem.
“Man mamma stāstīja, ka jaunā madāma, būdama pusvāciete, iznākusi muižas verandā un teikusi: “Es jums grib” būt lab” lielmāt”!” Vairāk gan neko daudz par kungiem nezinu. Arī tās meitenes, kas savulaik muižā bija istabmeitas, jau mirušas. Nav neviena, kas vēl varētu kaut ko vairāk pastāstīt. Arī manas bērnības draudzenes jau vecas un švakas, kā es pati,” domīgi saka Mirdza, brīdi cieši raudzīdamās galdauta rakstos, it kā tajos būtu saskatāma tālā pagātne.
Izlec no braucoša bānīša
Arī bānītis ir Mirdzas jaunības gadu neatņemama sastāvdaļa. Ar to viņa braukusi no Karvas uz Alūksni. Uz Valku gan ne reizes neesot aizbraukusi. “Braucēju nekad netrūka, jo bānītis kursēja tikai reizi dienā. Vienreiz labi, ka zem vagonu riteņiem nepakļuvu. Braucu no Alūksnes uz Karvu, kur bānītis stāvēja vienu minūti. Nesaprotu, kas toreiz notika, par ko biju aizdomājusies, vilciens jau sāka braukt, kad attapos, ka jāizkāpj. Nekas cits neatlika, kā izlēkt. Labi, ka vīrs Karvā bija atbraucis pretim ar zirgu, jo lecot pamatīgi atsitos pret zemi. Nezinu, kā būtu nokļuvusi mājās,” prāto Mirdza. Viņai nedaudz žēl, ka šaursliežu vilciens “brauc” tikai atmiņās, jo bijis šīs vides neatņemama sastāvdaļa.
Mirdza nenoliedz, ka laikam ir vienīgā, kas var lepoties ar 300 gadus veco dzimtas grāmatu, ko savulaik sācis veidot viņas vīra mātes brālis. “Ausekļu” saimniece labprāt gribētu redzēt, kā dzimtas koka zari turpina sazaroties, bet ar nelielu nožēlu piebilst, ka jaunajiem tam šodien neatliekot laika, arī intereses esot citas.
“Ko nu tur! Kamēr nesapratīs, kas tā par vērtību nākamajām paaudzēm, tikmēr nekā nebūs,” nopūšas viņa. Mirdza stāsta, ka dzimtas grāmata vairākkārt nonākusi pie dažādiem cilvēkiem. Ar tās saturu iepazinusies pat rakstniece Lija Brīdaka, kuras vecāku kāzu svinībās bijuši ielūgti arī Mirdzas vecāki, tomēr tā arī neiznācis tajās piedalīties. Dažas dienas pirms patīkamā notikuma, tēvam jūdzot zirgu, lai brauktu pasūtīt kāzu torti, viņš negaidot saļimis sētsvidū.
“Tā nu tagad dzīvoju. Ir jau labi, tikai spēka kļūst ar katru dienu mazāk. Rudenī būs desmit gadi kopš vīra nāves, tomēr nespēju ar to samierināties. Domāju, kā vēl būtu varējuši dzīvot,” saka Mirdza.
