Valsts svētkos Es varētu valsts svētku dienai par godu Sarakstīt garu patriotisku odu.
Valsts svētkos
Es varētu valsts svētku dienai par
godu
Sarakstīt garu patriotisku odu,
Bet nāktos tad lietot nodrāztus
vārdus
Un apdzejot svinīgā salūta dārdus,
Jo kur gan tu, smaidīgais cilvēciņ,
liksies,
Kad debesīs raķešu ziedkopas
tiksies.
Tādēļ sacīšu nefilosofējot gari:
Reiz novembris Latvijai atnesa
pavasari.
Kā toreiz, tā tagad pa odzei lokās,
Bet groži ir latviešu kučieru rokās.
Mums visiem ar svētkiem šiem
zināms sakars.
Lai priecīgs rīts un vēl priecīgāks
vakars!
Luijs Prūsis
* * *
Nekur nav tik daudz tauriņu pļavā,
Kur iegulstoties
Tie kā dadzīši līp man pie kājām,
Pie rokām, uz deguna laižas
Un liek vērties augšup debesīs.
Uz labās kājas lielā īkšķa viens
uzlido
Un koķeti pasmaida,
Lai beidzot veros zemes klēpī es
Un ieraugu tur senču pēdas,
Kādēļ es tagad varu dejot, dziedāt
Un no prieka smiet,
Jo tie tēvu zemi varonīgi turējuši
ciet.
* * *
Rudens tev dāvāja zeltainu villaini,
Tad valkā un nonēsā to!
Lai, tērpjoties baltā kažokā,
Nekas nav jānožēlo.
Ziemā, tu princese balta,
Ar vizoši nolaistām skropstām,
Ar sniegpārslu pilnām rokām,
Ko ziedoņa vēstnese saule
Tik ziņkāri glāsta, glāsta…
Jau martā zied pulksteņi,
Balti, tik stalti,
Un strazdēns no prieka
Grib pacelties spārnos.
Lūk – puķaina kleita Tik krāšņa un koša;
To nomaina villaine
Zeltaini spoža.
