***

Kā plusiņš pārvērtās par mīnusiņu Lai kā negribētos, nu nevar šajā laikā nerunāt par politiku.

Kā plusiņš pārvērtās
par mīnusiņu
Lai kā negribētos, nu nevar šajā laikā nerunāt par politiku. Lai arī cilvēks to ir apņēmies, agrāk vai vēlāk sarunas nonāk pie šī temata. Tas ir neizbēgams arī, piemēram, viesībās, jo politika skar katru iedzīvotāju un, runājot par to, gandrīz katram ir ko teikt. Man šoreiz tā ir likusi aizdomāties par partiju un to kandidātu priekšvēlēšanu solījumiem un to, cik ātri cilvēki visu aizmirst.
Pavisam drīz mēs tiekam aicināti izteikt savu viedokli Saeimas vēlēšanās. To, kādi ir šo politiķu solījumi, katru dienu varam vērot televīzijā un arvien biežāk – arī savā rajonā. Vai tam ticēt, ir katra paša ziņā, tikai izvērtējot nevajag aizmirst patiesos darbus. Piemēram, man ļoti nepatīk, ka viena partija pasludina par savu kādu konkrētu veikumu, par kuru pieņemšanas brīdī vispār ir iestājušies pret. Lai tik ētiski jutīgajā laikā kādu neaizvainotu, atturēšos nosaukt konkrētas partijas, tikai mudināšu atcerēties tik ātri neaizmirst visu un “neuzķerties” uz emocionāliem reklāmu trikiem.
Bet, saistībā ar solījumiem, gribas pieminēt nemaz ne tik senās pašvaldību vēlēšanas. Arī tad partiju kandidātu solījumi bija galvu reibinoši, bet tagad, esot vadībā, tie ir aizmirsušies vai arī tiek darīts pavisam pretējais. Jeb, kā ir teicis kāds pilsētas deputāts – jūs ko, visi taču zinām, ka partiju solījumus tāpat neviens nepilda! Nu, piemēram – pirms vēlēšanām divas partijas, kas tagad ir vadībā Alūksnes pilsētas domē, solīja iedzīvotājiem samazināt apkures tarifu apmērus. Vienai bija nosaukts konkrēts apmērs – par 25 līdz 30 procentiem, bet otra solīja nodrošināt racionālāku un lētāku apkuri. Rupji rēķinot, pēc pašvaldību vēlēšanām ir pagājis pusotrs gads, bet – solītais plusiņš un ietaupījums iedzīvotāju maciņā ir pārvērties par mīnusiņu un izdevumiem! Ir jau izvērtēts un nolemts, ka ar oktobri par siltumenerģiju būs jāmaksā vairāk. Tas ir tikai viens piemērs, kādu netrūkst arī citviet.
Varbūt šajā gadījumā var piekrist jau folklorizētajam teicienam – kādus paši ievēlējāt, tādi valda. Bet ko darīt tiem, kas par “tādiem” nebalsoja? Varbūt var piekrist tam, ka priekšvēlēšanu solījumus tāpat neviens nepilda. Bet – kādēļ tad vispār ir jāizdod nauda politiskajās reklāmās, ja tas, ko sola, netiek pildīts un darbi runā paši par sevi? Varbūt var piekrist tam, ka cilvēki ir būtnes, kas visu ļoti ātri aizmirst, un tad, kad kaut kas slikts notiek, tikai savstarpēji apmainās ar viedokļiem, cits citam izkrata sirdi un neko citu neuzsāk, jo – nav jau jēgas. Lai nu kā – tiem, kas dosies vēlēt, ir ieteikums ļoti rūpīgi apdomāt savu izvēli, lai plusiņš atkal nepārvērstos par mīnusiņu.