Reklāma

Pēkšņas sāpes! Vai vainīgs apsaldēts nervs?

Daudzi no mums nereti sastopas ar asām, pēkšņām sāpēm plecos, skaustā, un mēdzam pie tām vainot sapūstu vai apsaldētu nervu. Taču kāpēc patiesībā rodas šādas sāpes, kā no tām izvairīties un veiksmīgāk tās ārstēt? Konsultē BENU Aptiekas piesaistītais eksperts, ārsts neirologs, algologs Iļja Noviks un BENU Aptiekas klīniskā farmaceite Ilze Priedniece.

Kāpēc sāp?

Par pēkšņām sāpēm, piemēram, plecos, sprandā, mugurā, ko bieži vien maldīgi uzskatām par apsaldētu nervu sāpēm, pastāv ļoti daudz mītu, atzīst I. Noviks. Lai ārstētu sāpes, ir jāsāk ar izpratni par tām. Sāpes ir fizioloģisks mehānisms, aizsargreakcija, kas rāda organismam, ka ir radies vai draud bojājums, un darbojas kā signāls: kaut kas ir jādara citādāk. Sāpes var būt ļoti dažādas, tādēļ algoloģijā, sāpju medicīnā, sāpes tiek iedalītas trīs pamata kategorijās.

  1. Nociceptīvās sāpes – tās ir fizioloģiskas sāpes, kad ķermeņa šūnu bojājums izraisa sāpju receptoru uzbudinājumu, rezultātā veidojas signāls, kas pa nerviem izplātas uz centrālu nervu sistēmu. Mēs uztveram sāpes un saprotam, ka darījām kaut ko nepareizi. Šīm sāpēm ir aizsargfunkcija.
  2. Neiropātiskas sāpes – sāpes, kas rodas, ja sensorais nervs, muguras smadzenes vai galvas smadzeņu noteiktie centri ir bojāti.
  3. Nociplastiskas sāpes – patoloģisks sāpju paveids, kad cilvēkam pārāk ilgi vai pārāk stipri sāp un sāpes saglabājas arī tad, ka to avots ir izārstēts.

Nervi ir struktūra, kas vada informāciju – kā “vadi”, kuru galā ir receptors. Receptors ir struktūra, kas uztver kairinājumu, un tie ir visur – ādā, locītavu kapsulās, cīpslās. Ja apkārtējos audos izveidojas iekaisums, mirst šūnas – noteiktas vielas izraisa šo receptoru uzbudinājumu. Savukārt nervs to novada smadzenēs. Tādēļ neatkarīgi no tā, vai cilvēkam sāp kāja, roka, zobs vai kas cits, visas sāpes ir galvā, skaidro algologs I. Noviks.

Vai tiešām nervu sāpes?

Retos gadījumos par iemeslu sāpēm tiešām varētu būt nervi, taču visbiežāk problēma slēpjas citur. Asas, akūtas sāpes, ko bieži vien sajūtam plecos, skaustā, jostas daļā pēc saspringtas pozas vai kāda caurvēja, visbiežāk ir muskuļu-locītavu sāpes (muskuļu, saišu, cīpslu vai locītavu). Aukstums to rašanos tiešām var ietekmēt, taču svarīgi ir saprast šo sāpju rašanās procesu kopumā, uzsver ārsts. Mūsu ķermenis ir domāts, lai kustētos – skrietu, darbotos, iegūtu sev barību, aizsargātos no ienaidniekiem. Savukārt mūsdienu dzīvesveids nav tāds, kāds mūsu muskuļiem ir paredzēts, jo muskulis nav domāts hroniskai, statiskai slodzei, piemēram, sēžot pie datora, auto stūres, uz dīvāna, skatoties televīziju. Ja cilvēks šādi sēdētu 10 minūtes, problēmas nerastos, taču ja šādi sēžam stundu, divas vai visu darba dienu, muskulis, kas ir pārstiepts un noslogots, var bojāties. Tajā veidojas atsevišķi savilkti mezgliņi, ko sauc par miofasciāliem trigerpunktiem. Tajos nepietiek skābekļa, tādēļ tie nedaudz iekaist, un, kad cilvēks sāk kustināt muskuli, nervi tam apkārt reaģē. Šajā gadījumā sāpes ir reakcija un nervs pilda savu funkciju, novadot signālu.

Muskulis sāp un signalizē, ka kaut ko darām nepareizi, bet vējš vai aukstums ir tikai daļa no problēmas cēloņa. Pamatā šīm sāpēm ir tas, ka mēs neizmantojam muskuli pareizi, tas netiek kustināts tā, kā tam būtu jākustas. Visbiežāk šīs sāpes rodas plecu zonā, kaklā un jostas daļā.

Vēl viens biežs iemesls asām, akūtām sāpēm plecā var būt cīpslu-locītavu sāpes. Pleca locītavai ir sarežģīta struktūra un bagāta inervācija. Hroniskas miofasciālas sāpes ar laiku izraisa patoloģiskas stājas izmaiņas, veicina asimetrisku slodzes sadali uz locītavām. Rezultātā cieš cīpslas, locītavu virsmas un saites – tas ir sākums hroniskam iekaisumam, osteoartrītam.

Šie abi scenāriji – muskuļu sāpes un cīpslu-locītavu sāpes – ir daudz biežāk sastopami nekā īstas nervu sāpes.

Kā atšķirt īstas nervu sāpes?

Nervu sāpes atšķiras no parastām sāpēm – tām klāt ir ne vien sāpes pie kustībām un kairinājumiem, bet arī spontānas sāpes, kas rodas uz “līdzenas vietas” bez kāda provocējoša faktora. Tās var būt asas, īslaicīgas, zibenīgas sāpes, piemēram, sejas zonā (ja ir trīszaru nerva problēmas). Šīs sāpes cilvēks izjūt dažas sekundes līdz minūtei, pēc tām tās uz kādu laiku pazūd, tad atkal atkārtojas. Savukārt pie polineiropātijas (nervu galu slimība) sāpes var būt pastāvīgas, bez pārtraukumā. Jebkurš, pat gultas veļas pieskāriens ādai, var būts sāpīgs.

Šīs sāpes atšķiras pēc to būtības – tās noteikti pavada vēl kāds komponents, piemēram, “skudriņas”, notirpuma sajūta vai dedzinošas sāpes, arī stiepjošas sajūtas sāpes, it kā muskulis tiktu stiepts, izgriezts vai saspiests. Piemēram, ja ir slimi nervu gali kājās, cilvēkam var likties, ka viņam ir par ciešu apavi, kuri iepriekš ilgstoši valkāti un labi derējuši,– pēkšņi tie it kā spiež.

Ļoti svarīgi saprast: ja ir īstas nervu sāpes un slims nervs, gandrīz vienmēr sāpes pavadīs kādas funkcijas izzušana. Jo nervs pārvada informāciju ne vien par sāpēm, bet arī par uztveri, pieskārieniem, temperatūru, vibrāciju, savu locītavu pozīciju u. c. Piemēram, ja ar aizvērtām acīm pakustinām pirkstus vai pieskaramies, mēs to jūtam un apzināmies. Visu šo informāciju nodrošina nervu pārvade, savukārt pie nerva bojājuma šī funkcija izzūd vai izkropļojas. Turklāt līdz ar jušanu dažiem nerviem ir arī motorā funkcija, un nerva bojājuma gadījumā tiek ietekmētas arī kustības.

Ko darīt, ja pēkšņi sāp?

Sāpju iemesls vienmēr ir faktoru kombinācija, un tā arī ir algologa darba māksla un uzdevums – ne vien ārstēt nospiestu nervu vai iekaisušu locītavu, bet arī saprast iemeslu, izrunāt ar pacientu, kurš ikdienas posms, poza, kustība vai traumatisko notikumu kopums pacientam ir šo sāpju pamatā, uzsver I. Noviks.

Ja sāpes parādījušās zibenīgi ātri, bez jebkāda redzama provocējoša faktora, un ir ļoti stipras, ir jāsauc neatliekamā palīdzība, jo tās var būt nopietnas pataloģijas, saka ārsts. Ja izteiktas fiziskās piepūles laikā paradās līdzīgas, ļoti stipras sāpes, zūd samaņa, zūd roku vai kāju jutība – jārīkojas identiski. Taču tie ir reti gadījumi, kas ir mazāk par procentu no visiem gadījumiem.

Taču, piemēram, ja, ejot gulēt, ir neliels diskomforts, bet no rīta aiz sāpēm nevar pagriezt sprandu, tad, visticamāk, pie vainas ir kāds muskulis, neliela cīpsliņa. Šajā gadījumā pirmais solis būtu iedzert adekvātā devā kādu nesteroīdu pretiekaisuma līdzekli, kas ir pieejams bez receptes. Ja nevēlaties uzreiz lietot zāles, var izmantot arī citas iespējas, piemēram, samērcējiet dvieli siltā ūdenī un uzlieciet to kompreses veidā uz sāpošās vietas. Tāpat var izmantot ziedes, piemēram, tās, kas satur kapsaicīnu vai mentolu. Ieziediet sāpošo vietu un dodiet tai mieru uz divām dienām. Ja divu dienu laikā šīs sāpes nepāriet, vajadzētu sazināties ar ģimenes ārstu.

Jāņem vērā, ka sāpes ir individuāla parādība – vienam cilvēkam palīdzēs vēsas, bet citam – siltas kompreses.

Svarīgi sāpes neielaist!

Visbiežāk akūtas muskuļu skeletālas sāpes pāriet pašas par sevi, taču vienlaikus ir ļoti svarīgi tās neielaist. Robeža ir trīs mēneši – ja sāpes ilgst jau trīs mēnešus, tiek uzskatīts, ka tās ir hroniskas. Pilnībā izārstēt hroniskas sāpes ir izaicinājums un izdodas reti. Ja cilvēkam sāp trīs mēnešus un ilgāk bez ievērojama pārtrakuma, tad, neskatoties uz ārstēšanu, pastāv iespēja, ka šīs sāpes daļēji saglabāsies. Tādēļ ir ļoti svarīgi rīkoties savlaicīgi – ja mēneša laikā sāpes nepāriet, ļoti vēlams doties uz konsultāciju pie algologa jeb sāpju ārsta.

Hronisku vai subakūtu sāpju (kurām jau ir tieksme uz hronizāciju) aprūpe parasti notiek multidisciplināri, ārstēšanā iesaistoties vairākiem speciālistiem. Algologa komandā, pirmkārt, ietilpst arī rehabitologs un fizioterapeits, kas strādā ar muskuļiem, cīpslām, iemāca ķermeni pareizi kustēties, nostiprina vājos un atslābina pārāk saspringtos muskuļus. Otrkārt, tie ir psihologi un psihoterapeiti – tas ir emocionāls atbalsts un palīdzība cilvēkam, lai saprastu sāpes un neļaut tām bojāt dzīves kvalitāti. Treškārt – zāles, procedūras un ķirurģija. Kad tiek apvienotas visas trīs daļas, tad parasti rezultāts ir daudz sekmīgāks. Taču vissvarīgākais veiksmīgas ārstēšanas elements ir līdzestīgs un motivēts pacients, kas gatavs ieguldīt savu laiku un spēku ārstnieciskai vingrošanai, disciplinētai zāļu lietošanai un dzīvesveida maiņai. Katrs hronisko sāpju gadījums ir individuāls, un nepieciešamo dzīves veida izmaiņu apjomu jānosaka individuāli. Algologu konsultācijas ir pieejamas lielās universitātes slimnīcās, privātpraksēs, kā arī P. Stradiņa klīniskās universitātes slimnīcas Sāpju dienas stacionārā.

Ārsts piebilst, ka hronisko sāpju un nervu bojājumu izraisītām sāpēm nereti nepieciešama ilgstoša un pastāvīga zāļu terapija. Ilgstoša (virs 14 dienām) nesteroīdo pretiekaisuma līdzekļu lietošana (dzerot, injicējot vai lietojot svecītes) neatkarīgi no izmantotās pieejas ir kaitīga kuņģim, nierēm un asinsvadiem. Tādēļ algologa praksē bieži vien tiek pielietoti antidepresanti vai antiepileptiski līdzekļi. Tie ir efektīvi ne tikai depresijas vai epilepsijas ārstēšanā, jo ietekmē sāpju centru un perifēru nervu sāpju vadāmību un modulē to uztveri. Bieži vien tie ir vienīgie līdzekļi, kas pacientam reāli palīdz, un tos var lietot ilgstoši.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Atbildēt