Mūsu iespējas ieejot Jaunajā gadā- pārdomas stāvot uz vecā gada sliekšņa.

,, Mēs esam iemācījušies izdzīvot, bet ne dzīvot, esam pievienojuši gadus dzīvei, nevis dzīvi gadiem. Mēs tērējam vairāk, bet mums pieder mazāk, pērkam vairāk un priecājamies mazāk. Pavadiet vairāk laika ar saviem mīļajiem, jo viņi nebūs mūžīgi. Atcerieties pateikt: „Es tevi mīlu!’’ saviem draugiem un mīļajiem. Galvenais tā arī domājiet!’’ reiz lasīju šādas atziņas.

Bieži nācies dzirdēt, ka cilvēkiem pietrūkst laika un patiesībā laiks esot vienīgā vērtība, ko cilvēks otram var dot. Arī es biju nonākusi laika trūkumā un ar nožēlu konstatējusi, ka to nevar aizņemties.

Laiku var plānot, taču vienalga tas ir ierāmēts, noteikts stiepjams jēdziens, kuru nevar pirkt, pārdot un paņemt uz kredīta. Mums katram ir savs laiks, kurā mēs cenšamies kaut ko padarīt, un viļamies, ja rezultāts nav tāds, kādu esam iecerējuši. Diennaktī ir tikai divdesmit četras stundas. Protams, ka tagad cilvēks ar mūsdienu iespējām var izdarīt vairāk nekā pirms simts gadiem. Tomēr reti gūstam gandarījumu tikai no darba. Ar nožēlu jāatzīst, ka šodienas steigas skrejceļā produktīvākie un veiksmīgākie ir tie cilvēki, kuri skrien aizgūtnēm un cenšas no dienas izspiest maksimālo. Tomēr jāapzinās, ka visu nevar padarīt un katram ir savas robežas. Šodienas steiga, pandēmija ļoti bojā attiecības ģimenē. Aizvien mazāk paliek draugu, citiem vispār to nav. Tas ir tāpēc, ka draudzība prasa laiku, tā nevar pastāvēt no tā vien, ka cilvēki satiekas reizi gadā un piecpadsmit minūšu laikā paspēj pajautāt, kā iet, un saņemt atbildi. Draudzība prasa regulāru laiku. Pazaudējot šo attiecību principu, zaudējam, un šis zaudējums nav nopērkams. Šodienas steiga dažkārt noved pie tā, ka cilvēks vairs nedomā, bet visu dara automātiski vai arī gaida norādījumus no ārpuses. Lai saprastu dzīvi, ir vajadzīgs laiks. Mums nav laika lasīt grāmatas. Visa dzīves gudrība reizēm balstās no ziņām vai priekšlikumiem kā labāk darīt- vakcinēties vai tomēr pagaidīt? Kā iepazīties, kā izpatikt priekšniecībai. To cilvēki lasa jo tas neprasa laiku, nav jādomā. Kas beigās paliek pāri? Tukšums un neapmierinātība par dzīvi.

Ir skaistas ziemas dienas, brīnišķīgi apsniguši koki mūsu jaukajā Alūksnē, novadā. Viss ir tik balts un tīrs, gluži kā ziedonī, tikai zaļā paklāja vietā mirdzoša sniega sega un zaros balta pūkaina villaine. Priekšā vecgada vakars, tad jau atkal nāks Jaunais gads un domas pavērs durvis uz nākotni. Kāda tā būs to rādīs laiks. Atcerēsimies, ka steiga neko laba nedos. Katra diena ir svēta, un jāpieņem ar pateicību.

priecāsimies, ielaidīsim sirdī gaišas domas, ēnas krīt tāpat. Mēs esam radīti mīlestībai, saulei un cilvēkiem, kuri ir ap mums, saviem draugiem, tuviniekiem.

Jaunajā gadā paņemsim vairāk līdzi Ticību, Cerību, Mīlestību. Būsi tādi kādi patiesībā esam. Domāsim par sevi kā par rožu krūmu, kas rudenī tiek apgriezts, lai pavasarī atkal izaugtu spēcīgs un skaists.

Vēlējums jaunajā gadā

Lai gads, kas atkal dāvināts no jauna

Nav bālākais par citiem.

Lai saule augstu debesīs

Ikkatru mūža stundu tin!

Lai sirds un rokas nestāv mierā,

Bet kūtrums aiziet nebūtībā.

Lai tumsā iekrīt sliktie darbi,

Bet labos ieraksta pats gads.

Lai dzīves straume aiznes pretī rītiem,

Uz jaunu pavasari, maija noreibumu.

Lai saule dienas rakstā ieraksta

un vaigu gaišu dara labestība.

Lai Dieva miers ir katra daļa,

Bet kopīgs visiem-

Laimīgs jaunais gads!