Reklāma

Ko ņemt vērā, ieviešot saudzējošo lauksaimniecību

Mārtiņš Geidels, Lande.lv finanšu konsultants
Foto: publicitātes

Lauksaimniecība nav tikai bizness, mums ir jādomā, kādi būs Latvijas lauki un šī lauku vide nākotnē. Tālab nepieciešams veicināt vidi saudzējošas lauksaimniecības attīstību, lai zeme būtu kā ilgtspējīgs resurss.

Primārais mērķis šādai zemes apstrādei ir pilnveidot lauksaimniecisko ražošanu, optimizējot resursu izmantošanu un veicinot augšņu degradācijas samazināšanos. Tā ir augsnes, ūdens un bioloģisko resursu kompleksa apsaimniekošana, izmantojot ārējos apstākļus.

Tādā veidā augšņu mehāniskā apstrāde tiek nomainīta ar bioloģisku apstrādi, panākot augu barības vielu līdzsvaru augsnē, nodrošinot to ar mikroorganismiem faunas darbībai. Augsnes auglība un tajā esošās augu barības vielas nodrošina, kopjot augu zemsedzi un apkarojot nezāles. Izmantojot augsni bez apstrādes, vai maksimāli samazinot to, tiek saglabāta augsnes struktūra, organiskās vielas un augsnē esošo fauna.

Pastāvīgu zemsedzi, tai skaitā segkultūras, pēcpļaujas atliekas un mulču izmanto, lai aizsargātu augsni un nomāktu nezāles. Arī daudzveidīgu augseku un kultūraugu kombināciju izmantošana nomāc nezāles, slimības un augu kaitēkļus, veicina augsnes mikroorganismu attīstību.

Saudzējošās lauksaimniecības ieviešana notiek četros posmos

Zemes apstrādes filozofijas maiņa jeb saudzējošās lauksaimniecības ieviešana notiek četros posmos vairāku gadu periodā.

Pirmajā posmā tiek pārtraukta augsnes aršana, vietā ieviešot tās izmantošanu bez apstrādes vai minimālas apstrādes paņēmienus. Vismaz vienai trešdaļai no augsnes virsmas ir jābūt pārklātai ar augu atliekām un pēc pamatkultūras ražas novākšanas ir jāsēj starpkultūras. Apstrādāt var ar rotācijas ecēšām.

Otrā posmā augsni izmanto bez apstrādes – sēj tieši rugainē. Raža gan var samazināties, taču novērojama augsnes stāvokļa un auglības dabiska uzlabošanās to organisko vielu ietekmē, kas rodas augu atlieku sadalīšanās procesā. Palielinās arī nezāļu un kaitēkļu daudzums, ko nepieciešams ierobežot ar ķimikāliju palīdzību vai citiem paņēmieniem.

Trešajā posmā var dažādot augsekas. Kopējā sistēma pakāpeniski stabilizējas.

Ceturtajā posmā lauksaimniecības sistēma jau sasniedz līdzsvaru, un raža sāk uzlaboties salīdzinājumā ar tradicionālo lauksaimniecību. Samazinās arī vajadzība izmantot ķimikālijas nezāļu un kaitēkļu apkarošanai vai mākslīgi paaugstināt augsnes auglību.

Lai veicinātu šādas ilgtspējīgas lauksaimniecības attīstību, nepieciešams apmācīt lauksaimniekus par katru no iepriekš minētajiem posmiem. Pieredzi var iegūt praktiskā darbībā, taču jārēķinās, ka ražība un ienākumi īstermiņā var samazināties. Jāņem arī vērā, ka šī sistēma nav piemērota sablīvētām augsnēm, kuras vispirms nepieciešams irdināt.

Kādi ir kopējie ieguvumi

Ražība un bioloģiskā daudzveidība palielinās tikai pēc sistēmas nostabilizēšanās, tādēļ rezultātu sasniegšanai nepieciešama pacietība.

Ilgtermiņā ievērojami samazinās augsnes apstrāde, nezāļu apkarošana un nepieciešamība veikt mēslošanas un augsnes auglības uzturēšanas pasākumus. Samazinās arī augsnes degradācijas procesi, īpaši virszemes notece un augsnes erozija, kas ļauj palielināt iegūstamo ražu. Uzlabojas augsnes struktūra, palielinās bioloģiskā aktivitāte un organiskā oglekļa krājumi.

Palielinoties bioloģiskajai aktivitātei, augsnes un tās organisko vielu saturam, uzlabojas ūdens kvalitāte, samazinās augu barības vielu zudumi, notiek straujāka pesticīdu noārdīšanās un labāka to adsorbcija.

Mazāk izmantojot lauksaimniecības tehniku zemes apstrādē, var palielināt organiskā oglekļa uzkrāšanu augsnē un samazināt CO2 emisijas. Starp citu, izmantojot saudzējošās lauksaimniecības paņēmienus, katru gadu Eiropas augsnēs būtu iespējams saistīt zemē 50–100 miljonus tonnu oglekļa, kas ir līdzvērtīgs daudzums emisijai, ko gaisā rada un izplata aptuveni 70–130 miljoni automobiļu.

Procesam ir savi mīnusi

Ikvienas pārmaiņas, arī saudzējošās lauksaimniecības ieviešana, nav vienkāršs process. Tai, salīdzinot ar tradicionālo lauksaimniecību, ir vajadzīga fundamentāla pieejas maiņa, plaša apmācība, viegli un ērti pieejami konsultāciju pakalpojumi.

Procesu sarežģī un daudzus saimniekus no šīm pārmaiņām attur arī nepieciešamās investīcijas – speciālās augsnes apstrādes mašīnas, kā arī grūtības atrast vietējiem apstākļiem piemērotas, augsnes eroziju kavējošas kultūraugu sēklas par saprātīgu samaksu.

Bez tam, lai stabilizētu ieviešanas rezultātus, ir nepieciešams 5–7 gadus ilgs pārejas posms, un pirmajos šā posma gados ražas var būt zemāka.

Pārejas laikā nepieciešams optimizēt augsnes segu un izmantotās kultūraugu šķirnes, pretējā gadījumā cīņai ar nezālēm un kaitēkļiem nāksies izmantot daudz vairāk ķimikāliju. Šajā laikā paaugstināsies slāpekļa monoksīda N2O emisija. Neievērojot klimatiskos faktorus, vai nepareizi lietojot ķimikālijas, paaugstinās izskalošanās riski, jo ūdens strauji pārvietosies pa bioloģiskajām porām.

Kāda ir pasaules pieredze?

Visvairāk bez apstrādes zemi izmanto Grieķijā un Somijā, kur šis rādītājs ir aptuveni 10% no kopējām lauksaimniecībā izmantojamo zemju platībām, bet Čehijā, Slovākijā, Spānijā un Apvienotajā Karalistē – līdz 5% lauksaimniecībā izmantojamo zemju platību.

Somijā un Apvienotajā Karalistē gandrīz pusē no lauksaimniecībā izmantojamo zemju platībām tiek veikta tikai minimālā apstrāde, bet Vācijā, Francijā un Portugālē šis rādītājs ir aptuveni 25%.

Ņemot vērā, ka vairākas no šīm valstīm atrodas līdzīgos klimatiskos apstākļos, mūsu lauksaimniekiem ir plašas iespējas doties pieredzes apmaiņā un apgūt labākās idejas pie profesionāļiem, kas šīs pārmaiņas jau ir veikuši.

Līdzīgi raksti

Reklāma

Pievieno komentāru