Daudz baltu dieniņu, ilgu mūžu dzīvojot!

1923. gada 11. septembrī Jaunlaicenes pagasta “Rēveļos” Lejasblusu ģimenē pasaulē nāca pirmdzimtā meitiņa, kurai vecāki deva vārdu Biruta, tobrīd nenojaušot, ka šūpulī līdzi ielikuši arī labu veselību un dzīvesprieku līdz pat simt gadu skaistām vecumdienām.
Tagad Biruta dzīvo savā namiņā Apē un par dzīvi nesūdzas. Cik nu vien spēj, apdara mājas darbus, pagatavo ēst, izkurina krāsni, palasa avīzes un vakaros ieslēdz televizoru, lai noklausītos jaunākās ziņas. Aprūpi viņa uzticējusi sociālajai darbiniecei apenietei Ivetai Piģulei, kura sirmo kundzi pieskata jau 13 gadus. Ar abām tiekos Birutas mājās viņas 100. dzimšanas dienas priekšvakarā.

Rūpniecības ielā, Apē pie baltas ķieģeļu mājas mani sagaida un iekšā aicina aprūpētāja Iveta Piģule. Atverot istabas durvis, pretī plūst patīkams siltums. “Birutiņa iekurinājusi krāsni, lai istabās mīlīgāk dzīvot. Es tikai sanesu malku, reizēm arī salieku krāsnī, bet saimniece pati iekurina un pieskata, līdz istabas siltas,” saka I. Piģule. Tur jau nāk arī viņa pati – tumšsarkanā kleitā, sakārtotiem matiem un smaidu sejā. Biruta labprāt kavējas atmiņās un pastāsta, ka augusi četru bērnu ģimenē Jaunlaicenes “Rēveļos”, kas robežojās ar Veclaicenes pagastu. Vecāki Vilhelmīne un Kārlis Lejasblusas bijuši lauksaimnieki, tādēļ mājās darba nekad netrūcis. Biruta bija vecākā meita, un viņai darāmā “ķēris” visvairāk, bet ģimenē vēl auguši māsa Milda un divi brāļi – Jānis un Imants. Bērni līdzi ar vecākiem darījuši visus lauku darbus, gājuši ganos, likuši lopiem priekšā barību kūtī, gaidot tos atgriežamies no ganībām.