Alūksnietis Liepājā izveido Restaurācijas centru

Pirms pieciem gadiem alūksnietis Ivars Pilips - Matisons kļuva par liepājnieku, pieņemot piedāvājumu kļūt par pasniedzēju Liepājas mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolā. Tagad viņš skolā ir Koka izstrādājumu dizaina nodaļas vadītājs un šogad īstenojis ideju par Liepājas Restaurācijas centra atvēršanu. Paši liepājnieki saka – to vajadzēja jau sen. Kas ir tas dzinulis, kas alūksnieti pamudinājis uzsākt tik vērienīgu projektu, kā ir būt liepājniekam un kādus nospiedumus viņā atstājusi Alūksne, par to runājām Ivaru, kad viņš ar ģimeni šovasar ciemojās dzimtajā pilsētā.

- Kā tev radās ideja par Restaurācijas centra izveidi Liepājā? Mēdz taču sacīt - vienkāršāk un lētāk uzcelt no jauna nekā atjaunot veco…
- Tā ir svaiga ideja, ko esmu realizējis diezgan ātri. Varētu šķist, ka jauniem uzņēmumiem un kultūras vietām atveroties, jābūt uzpucētām, sakārtotām, ar lielām investīcijām aprīkojumā un apkārtnes iekārtošanā. Es iegādājos vienu no tehniski sliktākajām Liepājas vēsturiskajām ēkām. Māja ir kultūras piemineklis, tai ir 270 gadi, celta 1750. gadā, bet ilgus gadus bijusi bezpajumtnieku apdzīvota, īpašnieku sadalīta, īpašnieki nav spējuši vienoties par uzturēšanas darbiem, līdz ar to 20 gadus ēkai klājies arvien sliktāk, līdz aizpagājušajam gadam, kad pašvaldība ņēma mājas savā paspārnē. Piedalījos sešās izsolēs, jo māja bija sadalīta vairākos īpašumos, un vienu daļu nopirku no saimnieka, kurš nebija parādā pašvaldībai. Nebiju vienīgais pretendents, bet man izdevās uzvarēt izsolē un kopš pagājušā gada rudens esmu ēkas īpašnieks. Sāku domāt, kā to atjaunot, kādas ir paša iespējas un kādas piedāvā pašvaldība un valsts. Līdz Eiropas fondiem vēl neesmu ticis. Cik esmu domājis par restaurāciju un arī restaurējis mēbeles pašu vajadzībām, esmu secinājis, ka atjaunot un restaurēt var jebko. Ne vienmēr ir nepieciešams nojaukt vai izmest, samainīt pret jaunu. Viens no Kurzemes spēcīgākajiem būvpētniekiem Juris Zviedrāns, kuram pieder muiža Liepājas apkaimē, tur atrada ļoti senu loga fragmentu, ko ar savu pieredzi datēja ar 16. gadsimtu. Logs bija kritiskā stāvoklī, bija saglabājušās pāris detaļas un tajā mirklī arī viņam bija izšķiršanās, vai uztaisīt kopiju un oriģinālu izmest, jo tas nav lietojams par 90 procentiem, vai tomēr saglabāt 10 procentus, pieprotezēt klāt atlikušos 90 un atstāt šajā pasaulē, iespējams, vienīgo loga eksemplāru Kurzemē no 16. gadsimta. Šī filozofija man ir ļoti tuva. Pat ja šķiet, ka durvis, logi, spogulis vai mēbeles ir ķirmju saēstas vai citā veidā bojātas, ir taču tie 10 procenti, kurus var saglabāt, ja tas ir tā vērts.