Lai arī astronomiskais rudens sākas tikai 23. septembrī, man vienmēr tas pienāk jau ar 1. septembri. Un ne jau tādēļ, ka laikapstākļi kļūs vairāk vai mazāk rudenīgi, bet tādēļ, ka bērniem sākas jaunais mācību gads. Ar zināmu nostaļģiju pirmās skolas dienas rītā noskatos, kā skolēni, svinīgi saposušies, krāšņiem rudens ziediem rokās dodas uz skolu. Daudziem mūsu novada bērniem un skolotājiem šī gada pirmā skolas dienas būtiski atšķiras no iepriekšējām, jo, iespējams, ceļš ved uz citu skolu. Tur sagaidīs nepazīstami skolotāji, skolas un klasesbiedri, arī jauni darba kolēģi. Tādēļ dažiem no viņiem 1. septembris droši vien ir vilinošs, bet citiem neraisa patīkamas sajūtas un satraukums ir dubults.
Kopš izglītības sistēmas reformas Alūksnes novadā, esam daudz uztraukušies gan par skolu likvidāciju, maiņu, gan par neziņu, kāda būs, bērnus vedot uz attālākām mācību iestādēm. Nu ir pienācis brīdis, kad to vecāki un skolēni izjutīs realitātē. Varbūt tas tomēr nebūs tik sarežģīti, bažas būs bijušas pārlieku lielas un sūrošanās par skaļu. Dzīvosim – redzēsim!
Tomēr rudens nesaistās vien ar mācību gada sākumu, tas ir arī ražas laiks, un daudz vairāk norūpējušies par to, kā izdzīvosim gaidāmo ziemu, ir lauksaimnieki. Šīs sezonas laika apstākļi bija neparedzami un vēl jo vairāk – neietekmējami. Pavasara aukstums, kad pirmā izdīgusī labība vietām apsala, pēc tam sausums, kas sējumus iekaltēja, bet vasaras lietavas bija tik biežas un stipras, ka vietām graudi vārpās jau sākuši dīgt. Labi, ka vēl tā! Dobeles un Jelgavas zemniekiem vietām izaudzēto iznīcināja akmens lieluma krusas graudi, kas vēl aizvakar bira arī Jēkabpils novadā. Savukārt mūspuses ļaudīm lietus aizkavējis ražas novākšanu, lai iesētu ziemājus nākamā gada ražai, vairs nav iespējams ar tehniku uzbraukt uz lauka. Zelta vērtē šoruden būs arī siens, un vairāki lopkopji apsver ganāmpulku samazināšanas iespējas. Lauksaimnieki ir izmisumā un skaita izdevumus un ienākumus, cerot tikt ar visu galā vismaz pa nullēm.
“Mani tas neskar”, pārrunājot šo situāciju, tagad vieglprātīgi saka ne viens vien pilsētnieks, – “lai līst!” Tikai tad, kad ziemā veikalos pirksim dārgu maizi, miltus, gaļu un pienu, atkal dzirdēsim sūrošanos. Tad būs jau aizmirsušās pagājušās vasaras lauksaimnieku nedienas, kas pilsētniekus tobrīd neskāra. Tāda jau laikam ir cilvēka daba – vispirms par visu sūroties, un tikai pēc tam domāt.
Reklāma