Kādā dienā pievērsos “Edart.Tv” veidoto sižetu aplūkošanai. Šie videosižeti pārsvarā ir par Rīgā dzīvojošajiem cilvēkiem, ir sevišķi tiem, kuri dzīvo uz ielas vai visādi citādi ir, teiksim tā, ekscentriski. Pēdējais video bija par diviem jauniešiem, kuri uzdzīvo, zog un neiet uz skolu. Huligāni, protams, bet visskumjāk man bija nevis pat par pašiem jauniešiem, bet gan par komentāriem zem video. Kāds viņus nosauca par gnīdām, kāds pareģoja nākotni, ka šie jaunieši noteikti sāks durties un tā arī nomirs… Cik viegli ir kādu novērtēt un ielikt kastē “norakstīts”!
Kad es sāku mācīties Rīgā tālajā 2005.gadā, man arī šķita, ka ir tādi cilvēki kā es un ir tie pārējie – bomži, norakstītie, cilvēki bez nākotnes. Jā, arī man tā šķita, līdz es sāku ar šiem cilvēkiem runāties. Vienmēr atcerēšos bezpajumtnieku Ivo, kurš diedelēja pie avīžu bodes Vīlandes ielā. Ekskluzīvs rajons bezpajumtniekam, bet Ivo man pastāstīja, kā notiek rajonu sadalīšana, kā notiek cīņa, kam tiek vākta nauda un kur var dabūt labas sviestmaizes, kuras veikals met ārā. Atceros arī sieviņu pašā Rīgas centrā, kura vientuļi stāvēja, un es mēdzu viņu vienkārši sveicināt. Runājām par laiku, pārsvarā tikai to, bet viņa vienmēr smaidīja. Atceros arī gadījumus, kad manis nopirktais ēdiens tika atmests atpakaļ un sasveicināšanās uztverta kā kāds apvainojums. Visādi bijis, un, jā, arī es esmu domājusi, ka kāds no šiem cilvēkiem jau ir norakstīts, jo negrib mainīties. Bet ar laiku viss mainās. Un mainās tad, kad tu saredzi cilvēkā cilvēku.
Mums Alūksnē arī ir bezpajumtnieki, un esmu ar kādu pie lielveikala runājusies. Kad mani tobrīd ierauga kāds pazīstams, tad jautā, vai tad tas ir mans jaunais draugs, ar kuru runāju: tāda uz zoba pavilkšana par to, ka tu parunā ar kādu, kuram nav māju. Reiz arī Rīgā sveicināju sev zināmu bezpajumtnieci, bet kāds mans draugs uzreiz jautāja, kas tad tā bija un kāpēc es šādus cilvēkus sveicinu. Ko nozīmē – “šādus”? Kāpēc mēs norakstām tos, kurus dzīve vai viņi paši sevi jau ir norakstījuši? Varbūt mēs esam vienīgie, kuri var kaut mazliet viņus pacelt! Jā, varbūt no bedres neizvilksim, bet vai tad tas ir mūsu uzdevums? Neuzlūkosim šos cilvēkus no savām glābēju pozīcijām, bet gan skatīsimies uz viņiem kā cilvēki, kas atrodas līdzās. Es vienmēr atcerēšos kādu bezpajumtnieku pāri: vīrietis man savā mobilajā telefonā rādīja suņu bildes un stāstīja par viņiem ar lielu aizrautību, bet sieviete palūdza viņai nopirkt mazu kalendārīti ar suņa attēlu. Man nebūtu šo stāstu, ja es šiem cilvēkiem pārvilktu krustu pāri un uzskatītu, ka man ar viņiem nav nekā kopīga. Ir – mums visiem ir kopīgas dzīves cīņas! Citi vienkārši iztur un cīnās, bet citi sabrūk, un, jā, arī savas izvēles dēļ. Bet tas tik un tā mums nedod tiesības spiest šiem cilvēkiem uz pieres zīmogu – “nederīgs”! ◆
