Līdz pensijai vēl tālu

Pirms kāda laika redakcijas darbinieku “WhatsApp” grupas čatā “iekrita” kolēģes sūtītā saite uz publikāciju izdevumā “Zinātnes Vēstnesis” Latvijas Zinātņu akadēmijas interneta vietnē. Raksta nosaukums man – gandrīz jau sešdesmitgadniecei, bija visnotaļ iedvesmojošs – “50+” nav vakars – tas ir pusdienlaiks, kad saule ir visaugstāk un spīd visspožāk”. Raksts guva rezonansi sociālajos tīklos, un paziņu lokā mani vienaudži, atsaucoties uz to ironizēja, ka kaut kā jau sevi jāmierina.

Par šo rakstu atcerējos, kad pirms Lieldienām plašsaziņas līdzekļus un sociālos medijus satricināja Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa valdības ārkārtas sēdē paustais, ka Latvijā neizbēgami būs jādomā par pensijas vecuma celšanu. Premjers atzina, ka demogrāfiskās situācijas dēļ, ja valstī nekas netiks mainīts, sāks samazināties darbaspēks, un uzsvēra, ka tas apturēs ekonomisko izaugsmi.

K. Kariņš arī norādīja, ka šis jautājums nopietni jāizrunā valdībā un jāpiedāvā risinājumi, jo demogrāfijas atbalsta pasākumu rezultātā iedzīvotāju skaits nepieaug. Savukārt, runājot par lielo izdienas pensiju slogu, premjers saka, ka šis jautājums būs jārisina, jo neviena valsts nevarot atļauties 40 – 50 gadus maksāt cilvēkam par to, ka viņš nestrādā. Šķiet, ka premjers tomēr īpaši labi nepārzina situāciju Latvijā. Diez vai lielākā daļa šodienas piecdesmitgadnieku un sešdesmitgadnieku dzīvos līdz 90 vai 100 gadu vecumam. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem vidējais mūža ilgums Latvijā 2019. gadā bija 75,6 gadi – sievietēm – 79,9, vīriešiem – 70,8 gadi, taču pēdējos divos gados tas samazinājies. Runājot par pārkvalifikāciju un spriežot pēc manu vienaudžu pieredzes, piecdesmitgadniekiem atrast jaunu darbu ir gandrīz neiespējami. Arī situācija veselības aprūpē nebūt nav spīdoša, un šīs vecuma grupas pārstāvji bieži vien saskaras ar nopietnām veselības problēmām.

Redakcijas slejas ievadā minētajā rakstā Latvijas Zinātņu korespondētājlocekle Dr. paed. Zanda Rubene saka: “Pieņemt, ka esi vecs 50 gados, piestumt krēslu pie loga, apsēsties un gaidīt nāvi ir diezgan muļķīgi, jo būs jāsēž vēl trīs līdz četras desmitgades. Cilvēkam vēl ir visas iespējas veidot dzīvi, iespējams, pat no jauna.” Nedomāju, ka šodienas piecdesmitgadnieki sēž pie tā loga, jo ir aktīvā dzīves apritē, strādā, iesaistās sabiedriskajās norisēs, ceļo, auklē mazbērnus un varbūt arī kāds patiešām sāk dzīvi no jauna. Taču vienmēr jāatceras, ka mēs esam dažādi, un jāņem vērā arī pašreizējā laikmeta iezīmes – straujais un saspringtais dzīves ritms, stress, ko piedzīvojam darbā, izdegšana. Katra paaudze saskaras ar savām problēmām un, pārfrāzējot režisora Jura Podnieka filmā uzdoto jautājumu “Vai viegli būt jaunam?” tikpat labi varam vaicāt: “Vai viegli būt piecdesmitgadniekam?”