Uz gaismas pusi

Par Ziemassvētku gaidīšanas neatņemamu sastāvdaļu man pēdējos gados kļuvis sabiedrisko mediju labdarības maratons “Dod pieci!”. Zīmīgi, ka tas tradicionāli notiek nedēļā pirms gada skaistākajiem, gaišākajiem un sirsnīgākajiem svētkiem – pašā tumšākajā laikā, palīdzot pārvarēt pēdējos metrus līdz brīdim, kad dienas pagriežas uz gaismas pusi.

“Dod pieci!” ir kas vairāk par labdarības akciju. Ik gadu tās rīkotāji ne tikai pievērš uzmanību kādai sabiedrībā aktuālai problēmai, bet, gatavojoties labdarības maratonam, sabiedrisko mediju – Latvijas Televīzijas un Latvijas Radio žurnālisti meklē un analizē problēmu cēloņus, intervē gan tos, kuriem vajadzīga palīdzība, gan arī par konkrēto jomu atbildīgos ierēdņus, dažādu jomu speciālistus, lai problēmu risinātu. Savāktie ziedojumi novirzīti dažādiem mērķiem – lai sniegtu emocionālu un praktisku palīdzību ģimenēm, kuras vēlas dot mājas bērniem no bērnunamiem, praktisko un psiholoģisko atbalstu jaunajām ģimenēm, palīdzību cilvēkiem ar redzes, dzirdes vai kustību traucējumiem. Tie ir tikai daži no tematiem, kas aktualizēti labdarības maratonā.

Šogad labdarības maratons aicinās sabiedrību atbalstīt Latvijā nonākušos ukraiņu bērnus. Maratona laikā saziedotie līdzekļi veidos Ārkārtas palīdzības programmu, lai sniegtu tiešu palīdzību bērnu pamatvajadzību nodrošināšanai – skolas piederumu un datoru iegādei, veselības uzlabošanai un psiholoģiskajam atbalstam, ziemas apaviem, apģērbam un citām akūtām lietām.

Zīmīgi arī tas, ka viens no dīdžejiem stikla studijā šoreiz būs ukraiņu mūziķis ar latviešu saknēm Edgars Vilcāns, kurš kopā ar savu mammu, sākoties karam Ukrainā, patvērumu radis tēva dzimtenē Latvijā. Savukārt Toms Grēviņš, kurš jau pērn, lai piesaistītu papildu ziedojumus maratona mērķim, septiņu dienu laikā noskrēja septiņus maratonus, to darīs arī šogad, kļūstot par maratona vēstnesi reģionos un katru dienu noskrienot 42 kilometrus.

Sabiedrībā ne reizi vien izskanējis viedoklis, ka Ukrainas cilvēkiem pievērš daudz vairāk uzmanības un viņi saņem lielāku atbalstu nekā mūsu valsts iedzīvotāji, kuri dzīvo trūcīgos apstākļos, nevar nopirkt zāles, pārtiku vai citas ikdienā nepieciešamas lietas. Nedomāju, ka mēs jelkad gribētu būt Ukrainas ļaužu vietā – spiesti atstāt savas mājas, doties svešumā. Mēs to nevaram pat iedomāties, kur nu vēl iejusties viņu ādā, mums nav jādzīvo tumsā un aukstumā. “Spēlmaņu nakts” ceremonijā poļu režisors Lukašs Tvarkovskis, saņemot balvu par labāko režiju, aicināja nekad nepierast pie kara. Baidos, ka tas diemžēl ir noticis. Un tieši tādēļ nedrīkstam aizmirst par cilvēkiem, kuri zina, kas ir karš, jo īpaši bērniem, jo viņu dzīvi tas mainījis uz visiem laikiem.