Pēdas paliek

Novembris ir gada tumšākais mēnesis. Koki nometuši savas pēdējās lapas un dabā tikpat kā nemaz vairs nav krāsu, vien šur tur dārzos kā mazas saliņas vēl iemirdzas miķelītes, mārtiņrozes, atraitnītes, čīkstenes un pa kādam kliņģerītes ziedam. Tās ir izturīgas un nepadodas stindzinošām rudens salnām, it kā gribētu sacīt – nekas nebeidzas, viss joprojām turpinās…

Laiks, kad dienas kļūst arvien īsākas, liek skaudrāk apzināties mums svarīgu cilvēku zaudējumu. Novembra sākumā aizsaulē pavadītas divas Alūksnei un novadam nozīmīgas personības – ilggadējā Alūksnes muzeja krājuma glabātāja Anita Rozniece un mākslinieks, literāts Gunārs Ozoliņš. Abus vienoja interese par novada vēsturi un nerimtīga vēlme darboties arī tad, kad vairs nebija aktīvā kultūras dzīves apritē.

Anita dalījās ar kultūras darbiniekiem savās idejās un gluži vai enciklopēdiskajās zināšanās par novadu. Daudzas arī realizētas, piemēram, izzinot Veclaicenes pagasta skolu vēsturi un radošās personības, kuras ir no šīs puses. Anitu raksturoja arī savdabīgs, viņai vien raksturīgs dzīves redzējums un humora izjūta, kas allaž uz apkārt notiekošo rosināja paraudzīties no cita skatu punkta. Viņai vienmēr par visu bija savs viedoklis, kas kādam varēja arī nepatikt.

“Tu taču atceries…?” tā bieži vien mūsu sarunās par kādu kolorītu epizodi Alūksnes vēsturē mēdza pavaicāt Gunārs. Un tad nācās viņam atbildēt, ka neatceros vis, jo neesmu gluži tik sena un piecdesmitajos gados vēl nebiju pat dzimusi. Gunāram, gluži tāpat kā Jānim Jaunsudrabiņam, kurš bija ne tikai rakstnieks un gleznotājs, bet arī kaislīgs makšķernieks, dzīvē nolūkotu stāstu bija pārpārēm. Un viņš dalījās ar tiem, rakstot par vīriem, kurus saticis savā jaunībā, uzsākot darba gaitas, par makšķernieku, ar kuru iepazinies pie ezera, par “Ančku” medību pili Vaidavas krastā, par meiteni, kura sastapta pie bānīša… Labi, ka daļa šo stāstu publicēti “Alūksnes un Malienas Ziņās” un arī apkopoti grāmatā. Savās akvarelista gaitās iemūžinājis gan saullēktus, gan saulrietus, atspulgus Alūksnes ezerā, novada upes un to krastus, un interesi par akvareļglezniecību rosinājis saviem audzēkņiem studijā “Aqua”. Un kur tad vēl kopā ar operatoru Vilni Blūmu uzņemtā filma “Viena vasara”… Apbrīnojami bagāts un piepildīts mūžs.

Cik bieži ir tā, ka cilvēkus, kuri ir mums līdzās, tā pa īstam novērtējam tikai tad, kad viņu vairs nav, un saprotam, ka to ļoti pietrūks. Patiesībā jau šie cilvēki paliek ar mums – domās, atmiņās, nostāstos. Paliek viņu padarītais, iemītās pēdas, kurām sekot, lai iesāktajam būtu turpinājums.