Sen pagājuši tie laiki, kad laukos veikali bija vai uz katra stūra un krustojuma, kad lielākos pagasta centros tie bija ne daži, bet vairāki. Konkurence, demogrāfija, cilvēku paradumu maiņa, 21. gadsimta tehnoloģijas un citi aspekti daudz ko mainījuši. Kopā ar novadu laikrakstu kolēģiem “Latvijas Avīze” raudzīja, kā nelielajiem lauku veikaliem sokas tagad. Aina tik dažāda, cik paši valsts novadi. Bet priecē, ka īsti veikalnieki nemet plinti krūmos un rodas pat jauni. Daudzi mazie veikali mazumtirgotāju tīklu ietvaros, bet ir arī uzņēmēji, kas stingri turas pie paša saimniekošanas. Daudzi uzrunātie veikalnieki neapstiprina arī iepriekš izskanējušās bažas, ka alkohola tirdzniecības ierobežojumu dēļ (no 2025. gada 1. augusta alkoholiskos dzērienus no pirmdienas līdz sestdienai var iegādāties no pulksten 10 līdz 20, bet svētdienās – no pulksten 10 līdz 18) lauku veikalu darbs tā būtu apdraudēts, ka tie būtu vispār jāver ciet.
Laikraksta “Alūksnes un Malienas Ziņas” 12. decembra numurā vēstījām par mazo veikalu darbu, kā tiem sokas ar biznesu, tostarp, kā tos ietekmējuši alkohola tirdzniecības ierobežojumi. Šajā publikācijā ieskats “Latvijas Avīzes” žurnālista Arta Drēziņa apkopojumā, kāda aina šajā ziņā ir Smiltenes, Valkas, Aizkraukles, Bauskas, Jēkabpils novadā, par ko vēsta reģiona laikrakstu kolēģi, savukārt “Latvijas Avīze” izzināja situāciju Augšdaugavas novadā – Lietuvas un Baltkrievijas pierobežā skaidroja, kā klājas autoveikalam Latvijas vidienē – Vidzemes augstienē.
Topā – kartupeļi
Gulbenes novadā katrā no 13 pagastiem ir arī kāds veikaliņš. Deviņi no tiem strādā “LaTS” tīklā, un šajos veikalos neesot jūtamas lielas izmaiņas, stājoties spēkā alkoholisko dzērienu aprites izmaiņām. Laikrakstam “Dzirkstele” “LaTS” valdes priekšsēdētājs Raimonds Okmanis uzsver, ka lauku veikali nepastāv tikai tāpēc, ka pārdod daudz alkohola. “Tirgus kopumā ir mainījies, pircēji mainījuši savus paradumus. Lai cik dīvaini tas arī būtu, bet ārpus pilsētām tieši kartupeļi ir pirmajā vietā pēc to pirkšanas, lai gan laukos arī audzē kartupeļus. Un tas nav tikai šogad, kad kartupeļu raža ir slikta. Tālāk nāk pārējie produkti: piens, olas, augļi un gaļa. Daudz pērk arī alu. Decembrī gan aiz kartupeļiem seko mandarīni,” stāsta R. Okmanis. Viņš uzskata, ka darbošanās kādā tīklā veikaliem dod iespēju kļūt spēcīgākiem: “Katrs veikalnieks atsevišķi dažkārt nepaspēj pacelt galvu pāri ikdienas darbiem. Mēs, apmeklējot veikalus un tiekoties ar veikalniekiem, paceļam viņu apvārsni un palīdzam. Pašreiz tīklā neesošu mazo veikalu liktenis ir drūms, bet, protams, aizveras arī mūsu tīklā esošie veikali.” Viņš ir pārliecināts, ka maziem veikaliņiem ir nākotne – tie vienmēr būs tuvāk mājām, līdz ar to, ja tie būs moderni, gaiši un sakārtoti, pircējam nebūs iemesla sēsties mašīnā un braukt iepirkties citur. Tomēr lielākā problēma esot paaudžu maiņa – daudzos uzņēmumos bērni nevēloties stāties vecāku vietā, piebilst R. Okmanis.
Autoveikals kā vietējais dievs
Valkas novada Kārķu pagastā priecīgs notikums – bankrotējušā veikala vietā nupat decembrī atvēries jauns “Aibes” tīkla veikals.
Taču Valkas novada mazākajā un no novada centra attālākajā pagastā Zvārtavā, kur dzīvo vien 346 iedzīvotāji, veikala nav. Pagasta pārvaldes vadītāja Marita Treijere sarunā ar laikrakstu “Ziemeļlatvija” atzīst – iedzīvotāji vairs necer, ka pagastā kāds uzņēmējs uzdrošināsies atvērt veikalu. 2022. gada marta sākumā pagastā bijuši lieli svētki, jo Stepu ciemā atvēra jaunu veikalu. Lai gan sākotnēji uzņēmēji nākotnē raudzījās cerīgi, tomēr pēc divu gadu ilga darba veikals durvis slēdza.
“Tā arī dzīvojam bez neviena veikala. Kā nu kurš šai situācijai ir pielāgojies. Ceturtdienās no Valkas brauc autoveikals. Cilvēki to uzskata bezmaz vai par vietējo dievu. Kāds pēc iepirkumiem brauc uz Smilteni. Kāds izmanto iespēju ar skolēnu autobusu pēcpusdienās aizbraukt līdz Gaujienai, pusstundas laikā iepirkties un braukt atpakaļ. Viena daļa iesākusi ar skolēnu autobusu braukt uz Smilteni, pusstundas laikā ar sarakstu rokā izskriet tuvējo lielveikalu un ar satiksmes autobusu braukt mājās. Ir cilvēki, kas ceturtdienās ar satiksmes autobusu brauc uz Valku iepirkties. Ir arī tie, kuriem ir mašīna. Viņi brauc uz kādu pilsētu un sapērkas visai nedēļai. Viņi izpalīdz arī saviem kaimiņiem ‒ vai nu paņem līdzi uz veikalu, vai pie ārsta, vai atved nepieciešamās preces,” atklāj pārvaldniece un atzīst, ka neviens saprātīgi domājošs uzņēmējs pagastā ar tik mazu iedzīvotāju skaitu veikalu neatvērs.
Ķēpa ar cenu zīmēm
Laikraksta “Bauskas Dzīve” žurnālisti apmeklēja septiņus veikalus Svitenes, Ceraukstes, Grenctāles, Dāviņu, Stelpes un Bārbeles ciemā. Vairākums ietilpst kādā no mazumtirgotāju apvienībām. Veikalos piedāvājums ir atšķirīgs. Neskatoties uz to, ka pārtika kļūst arvien dārgāka, vidējais pirkumu grozs lauku veikalos neesot krasi mainījies – maize, gaļa un tās izstrādājumi, piena produkti, arī pa kādam našķim – cepumi, konfektes, augļi.
Vai tirdzniecības laika ierobežojumi ir mazinājuši alkohola iegādi? Veikalu pārstāvju atbildes sakrīt – grādīgo dzērienu patēriņu tas īpaši nav mainījis. Tie, kas dzēra, dzer tāpat, tikai tagad nāk pēc pudeles no rītiem vēlāk vai pasteidzas vakarā.
Alkohola tirdzniecības laika ierobežojumi nav vienīgais jauninājums, kas ietekmējis veikalu ikdienu. “Bauskas Dzīve” atgādina, ka pērn no 1. septembra mazumtirgotājiem produktu cenu zīmēs rakstiski vai ar karoga attēlu bija jānorāda valsts, kurā pārtikas produkts ir ražots, lai tas pircējiem būtu uzskatāmāks. Šo pienākumu mazie veikali uzskata par vienu no nejēdzīgākajiem. Atšķirībā no lielajiem tirdzniecības tīkliem mazajās bodēs, kur nav dārgu sistēmu un pat printeru, tas bija pamatīgs roku darbs. Piemēram, Svitenes “Aibē” ir vairāki tūkstoši preču, nācies tās visas izskatīt, atrast ražotājvalsti un uz cenu zīmēm ar roku uzrakstīt, kur prece ražota. Turklāt tas nav vienreizējs process – tas jādara atkal līdz ar katru jaunu preci vai izmaiņām jau tirgotu produktu ražotājos. Veikali ar to ir tikuši galā, jo nav kur sprukt, taču jēgu apšauba. Stelpes veikala pārdevēja uzskata, ka pircējs pats ražotāju uz produkta var apskatīt, ja viņu tas interesē: “Es tak neatklāju nekādu noslēpumu! Tagad man ar lupu viss jāpēta, bet man ir daudz citu pienākumu.”
Negrib tīklā
No Jēkabpils novada centra attālajā Asares pagastā veikalos Asarē un Ancenē jau no pagājušā gadsimta deviņdesmitajiem gadiem saimnieko Čāmānu ģimene. Veikalu tīkli esot savulaik aicinājuši pievienoties, taču palikuši pie pašu biznesa – veikalu īpašniece Valentīna Čāmāne uzskata, ka strādāt un pelnīt naudu vēl kādam citam neesot labākais variants. Ar piegādātājiem pati varot strādāt un cenas turēt pat mazākas nekā tīklos un ar akcijām neķēmoties. Laikrakstam “Brīvā Daugava” V. Čāmāne stāsta: “Mūsu pircēji ir fantastiski un interesanti, mēs priecājamies par katru. Tikai žēl, ka ciematos ir arvien mazāk cilvēku. Pagaidām domu par kāda veikala slēgšanu nav. Ja veikalu aizslēdz, tad tā vieta paliek nekāda. Mūsu veikals ir kā sabiedriskais centrs.”
Ko pircēji prasa, to arī pārdevējas pasūta. Tiekot izmēģināts piedāvāt arī ko jaunu no dažādām firmām, bet ne vienmēr “viss aiziet”. Veikalu sortiments, salīdzinot ar senākajiem laikiem, kad laukos katrs apstrādāja dārziņu un turēja mājlopus, ir mainījies. Tagad lauku veikalā ir arī augļi un dārzeņi. V. Čāmāne piebilst, ka kartupeļu gan viņas veikalos pārdošanā nav. Asarē katram ir pagrabs, tādēļ cilvēki pērk kartupeļus visai ziemai no Dunavas vai Dignājas kartupeļu audzētājiem. Dārzeņiem un augļiem veikala īpašnieki pakaļ braucot paši uz vairumtirdzniecības bāzēm, bet citas preces atved dažādi piegādātāji. “Piegādātāju ir daudz – katru dienu divi, trīs vai četri. Piemēram, piena produktus mums ved trīs reizes nedēļā. Viss ir svaigs. Kad tikko veidojās privātie veikali, meklējām piegādātājus, bet tagad piesakās paši, mēs pat visus nevaram paņemt.” Jautāta, vai nebūtu izdevīgāk dārzeņus un augļus iepirkt pa tiešo no audzētājiem, V. Čāmāne spriež, ka dārzeņu un augļu audzētājiem ir labi izveidojusies kooperācija un viņi diktē cenas.
Vēl veikala īpašniece piebilst – Asares pagasta iedzīvotāji žēlojas, ka ir tālu no novada centra un ceļš uz pagasta centru no šosejas nav asfaltēts, bet preču piegādātājiem tas neesot šķērslis – viņu mašīnas brauc pa visu Latviju. Izdevīgāk esot pabraukt mazliet pa grants ceļu nekā tukšā braukt pa šoseju, kur nav kam preci atdot.
Veikals – bibliotēka
Kā raksta laikraksts “Staburags”, Aizkraukles novada Vietalvas pagasta Odzienas ciema veikals kļuvis par neformālu tikšanās vietu, kur vietējie iedzīvotāji nākot ne tikai pēc svaigām bulciņām, bet arī lai apmainītos ar grāmatām un parunātos. Odzienas veikala vadītāja Solvita Šmite atzīst – veikals laukos ir sociālās dzīves centrs. Lai gan demogrāfiskā situācija reģionā ievieš korekcijas un pircēju skaits sarūk, veikals turpinot būt stabila pieturvieta gan vietējiem senioriem, gan garāmbraucējiem. Atšķirībā no lielpilsētu bezpersoniskajiem lielveikaliem Odzienas veikalā valda cita gaisotne. “Mums te ir grāmatu skapis jeb plaukts. Cilvēki atnāk, paņem grāmatas, ko palasīt, citi atnes jaunas. Tā ir brīva apmaiņa,” stāsta S. Šmite.
Lietuvas un Baltkrievijas pierobežā
Augšdaugavas novads robežojas ar Lietuvu un Baltkrieviju, tāpēc nav tā vienkāršākā vieta tirdzniecībai ne tikai nomales, kaimiņvalstu tuvuma dēļ, bet arī tāpēc, ka novada centrā ir Latvijas otra lielākā pilsēta Daugavpils ar saviem lielveikaliem un attiecīgi cilvēku plūsmu uz tiem.
Medumu pagastā mitinās nepilns tūkstotis iedzīvotāju un ir divi veikali. Veikalu tīkla “Aibe” veikalā pārdevēja Inese Surmoviča sūrojas, ka pircēju kļūstot arvien mazāk: gan tāpēc, ka samazinās iedzīvotāju skaits, gan tāpēc, ka 16 kilometrus attālajā Daugavpilī liela lielveikalu konkurence, ar kuru cenām, sevišķi atlaižu akcijām, nekādi nevarot mēroties. Esot dienas, kad stundas laikā pat neviens pircējs neatnākot.
Protams, goda vietā dzērieni – uz Medumiem pēc grādīgā brauc arī no desmit kilometru attālās Zarasu pilsētas Lietuvā: puslitrs degvīna apmēram par diviem eiro lētāks, cits preču sortiments. Šo atšķirību cenu ziņā pamanījuši arī uzņēmēji: Daugavpils nomalē tikai desmit kilometru attālumā atrodas specializēts alkohola veikals, tāds topot arī uz Latvijas–Lietuvas robežas.
Caur Medumiem iet tranzīta ceļš uz Lietuvu, bet caur Sileni, kas ir Skrudalienas pagasta (ap tūkstoti iedzīvotāju) centrs, – uz Baltkrieviju. Septiņus kilometrus attālā robeža gan slēgta kopš 2023. gada septembra. Caur to līdz tam vidēji diennaktī ieceļoja un izceļoja ap 600 personām, diennaktī iebrauca un izbrauca ap 90 kravas transportlīdzekļu.
Demenes pagastā ir ap tūkstoti iedzīvotāju un centrs atrodas starp Medumiem un Sileni, starp tranzītceļiem, kas ved uz kaimiņvalstīm. Demenē ir viens veikals, un to vada daugavpiliete Natālija Ančipanova, kura nenoliedz, ka pati mēdz iepirkties lielpilsētā, jo tur zemākas cenas. “Cilvēku mūsu pusē kļūst arvien mazāk. Pircēju divreiz mazāk nekā pirms gadiem trijiem. Apgrozījums pa dienu vasarā – ap 1500 eiro, ziemā ne tik daudz. Galvenie pircēji – vecmāmiņas un dzērājiņi,” saka Natālija.
Alkohola tirdzniecības laika izmaiņas, kas stājās spēkā 1. augustā, veikalu neskāra. Vasaras mēnešos veikals atvērts brīvdienās līdz pulksten 18, darbdienās līdz pulksten 19, ziemas mēnešos ciet taisa attiecīgi stundu agrāk. Veikalā varot nopirkt visu, ko vajag. Ja nav, var pasūtīt, piemēram, nesen kāda kundze sev uz 65 gadu jubileju pasūtīja torti, citai sakārojās debesmannu. Esot pircēji, kas veikalā mēdzot ienākt līdz pat desmit reizēm dienā un nopērk pa sīkumiņam: jo galvenais esot parunāties, jo nekur citur jau Demenē īsti neesot kur aiziet, saka N. Ančipanova.
Autoveikals apkalpo seniorus
Anita un Mārtiņš Tupiņi tirdzniecībā darbojas jau kopš pagājušā gadsimta. Viņu autoveikals apkalpo Madonas un Cēsu novada viensētu ļaudis gados un pansionātu. Apgrozījums – ap 7000 eiro mēnesī. Cenas esot jūtami zemākas nekā lielveikalos, bet, salīdzinot ar mazajiem lauku veikaliem, kā nu ar kuru. Vienīgais, ar ko nevarot konkurēt, ir lielveikalu un veikalu tīklu akcijas. “Mēs neesam nevienā tīklā jeb, kā smejos, sektā. Ražotāji mums paši pieved klāt svaigu preci. Sīkumus un īpašas preces paši pa veikaliem pielasām klāt,” stāsta A. Tupiņa.
Kādi galvenie novērojumi? Cilvēku laukos kļūst arvien mazāk. Daudzus īpašumus nopirkuši pilsētnieki, kam autoveikali nav vajadzīgi, daudzi jau nemaz nedzīvojot ikdienā uz vietas. Agrāk daudzi cilvēki preci ņēmuši uz parāda, tagad vairs ne – izskatoties, ka dzīve kļuvusi labāka. Dzērāji un citi, kas netiek galā ar savu dzīvi, neesot starp šī autoveikala klientiem. Katrs jau iepriekš zinot, cik tērēs. Parasti tie ir 20–30 eiro. Galvenās preces: maize, piens, biezpiens, krējums, olas, gaļa, konfektes. Sevišķi iemīļotos saldumus pērkot pansionātā, jo viss pārējais jau tur esot. Interesanti, ka ne viens vien senioru pāris iepērkas katrs atsevišķi.
Inešu pagasta “Gala Bitēnos” pie autoveikala sastopu trīs pircējus – 89 gadus veco Gunti Liepiņu ar kundzi un suni Džennu, kas, uz pakaļkājām nostājies, iemācījies no veikalniekiem izlūgties cepumus. G. Liepiņš iegādājas lielo “Coca-Cola” pudeli, kafiju, rupjmaizi, baltmaizi, pīrādziņus, galertu. Pēc tam kārta pienāk kundzei, kura preces sarakstījusi uz lapiņas: maltā gaļa, galda desa, biezpiens, krējums, kefīrs, sutināti kāposti, cepumi, konfektes, dzeramā soda, rozīnes, kakao, kafija, sausā kaķu barība, papīra dvielīši. Pensijas abiem pircējiem ap 400 eiro. Iepērkoties reizi nedēļā. Tuvākais veikals viņiem ir piecu kilometru attālumā Inešos.
Apkopojusi Sandra Apine
Saīsina darba laiku
Alkoholisko dzērienu tirdzniecības ierobežojumu dēļ daļa tīklu “Top”, “Aibe” un “LaTS” veikalu strādā ar saīsinātu darba laiku – tā aģentūru LETA informējuši šo veikalu pārvaldnieki SIA “Latvijas neatkarīgo tirgotāju kooperācija” un SIA “Latvijas Tirgotāju savienība” pārstāvji. Veikalu tīkla “Top” valdes locekle un mārketinga direktore Ilze Priedīte norāda, ka daļai veikalu ir mainīts darba laiks, samazinot darba stundas gan no rīta, gan vakarā. Latvijas neatkarīgo tirgotāju kooperācijas attīstības direktors Juris Lamberts teicis: “Jau tagad aptuveni 80 % mazo veikalu strādā tikai tajās stundās, kad alkoholu atļauts tirgot, jo nav izdevīgi maksāt algas pārdevējiem par to, ka veikalā nav pircēju. Jo lielāki ierobežojumi tiks veikti, jo sarežģītāka situācija būs tirgotājiem.” Lamberts atzīmējis, ka alkoholisko dzērienu pārdošanas apjoms ir samazinājies par aptuveni 25 %. SIA “Elvi Latvija” valdes locekle Laila Vārtukapteine norādījusi, ka “Elvi” primāri ir pārtikas un pirmās nepieciešamības preču veikals, alkohola tirdzniecības ierobežojumiem kopumā nav būtiskas ietekmes uz uzņēmuma darbu. Tā kā alkoholisko dzērienu īpatsvars “Elvi” produktu klāstā ir salīdzinoši neliels, darba laika izmaiņas tieši dzērienu tirdzniecības laika dēļ nav plānotas. Rudens un ziemas periodā daļa “Elvi” veikalu reģionos gadu no gada strādā īsāku darba laiku, un šīm tirdzniecības vietām arī šogad gada tumšajā laikā būs īsāks darba laiks.
Bažas par jaunā gada pirmajiem trim mēnešiem
Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras valdes loceklis Jānis Lielpēteris vērtē, ka lauku tirgotājiem vislielākās bažas ir par jaunā gada pirmajiem trim mēnešiem. Trīs lietas, kas ietekmēs biznesu: minimālās algas pieaugums (no 1. janvāra minimālā alga būs 780 eiro pašreizējo 740 eiro vietā), alkohola akcīzes nodokļa pieaugums, transporta nodevu (vinješu) cenu pieaugums kravas transporta līdzekļiem. Tas viss solot preču sadārdzinājumu un apgrozījuma vai peļņas samazināšanos, kam varētu sekot arī veikalu darba laiku un darba vietu samazināšana. J. Lielpēteris uzskata – noteikti dzirdēsim par veikalu slēgšanu un arvien vairāk veikaliem, kur štatā ir tikai pārdevējs. Tas nebūšot masveidīgi, bet būšot. Tāpat negatīvu iespaidu turpinot atstāt gan demogrāfiskā situācija, gan cilvēku pārcelšanās uz darbu un dzīvi pilsētās.
Publikācija tapusi projektā “Sarežģītā Latvija: no valsts līdz novadam”, kurā “Alūksnes un Malienas Ziņas” sadarbojas ar laikrakstiem “Staburags”, “Dzirkstele”, “Brīvā Daugava”, “Bauskas Dzīve”, “Ziemeļlatvija” un “Latvijas Avīze”.
Mediju atbalsta fonda ieguldījums no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Pa publikācijas saturu atbild “Alūksnes un Malienas Ziņas”.
