Cik vērts ir laiks?

Lietuvā izskanējis priekšlikums vecākiem ar maziem bērniem ļaut strādāt tikai četras dienas nedēļā. Nesaņemot par to mazāku atalgojumu, bet gan tieši tādu pašu kā iepriekš. Lietuvas Vides ministrijā jau sākts eksperiments ar četru dienu darba nedēļu, lai darbinieki varētu saplānot savu darbu tā, ka piektdiena ir pēc iespējas brīvāka. Ministrijas vadība vēsta, ka darba ražīgums pēc šī modeļa ieviešanas neesot būtiski cietis.

Iepriekš jau arī izskanējušas ziņas par sešu stundu darba dienu astoņu vietā. Latvijā gan šajā ziņā šobrīd viss bez izmaiņām. 2016. gadā iniciatīvu portālā “Manabalss.lv” vāca parakstus, lai samazinātu noteikto “normālo darba laiku” likumā uz 32 stundām. Parakstījās 12 tūkstoši iedzīvotāju. Tomēr iniciatīva palikusi tikai idejas līmeni un nav īstenojusies.

Vīrusa apstākļi, kad mājās pavadām vairāk laika, ir manī raisījuši pārdomas, cik vērīgs ir laiks un kā mēs to tērējam. Vai vienmēr tas, ko dienas laikā darām, ir produktīvi un vai brīžiem to neizniekojam it kā nekā nedarīšanai? Lai gan laiks ir vērtīgs, ik stunda, minūte un sekunde.

Par ļoti populāru brīvā laika pavadīšanas veidu kļuvusi “skrullēšana” jeb sociālajos tīklos publicētas informācijas apskatīšana, sludinājumu portālu lasīšana, klejošana interneta veikalos, kur arvien piedāvā jaunas atlaides un vilina ielūkoties atkal un atkal. Laiks aizskrien vēja spārniem, nemaz nemanot, cik tāda maza it kā atslodze atņēmusi laiku citām vērtīgām nodarbēm. Kāds no tā visa ir ieguvums? Varbūt vainagojas ar kādu izdevīgu pirkumu vai īstā auto noskatīšanu, bet reizēm šis laiks ir bijis tukšs. Nav gandarījuma un piepildījuma.

Tajā pašā laikā vīruss iemācījis būt mobilākiem un daudzas lietas izdarīt attālināti, ekonomējot ceļā pavadīto laiku. Dažādas mācības, kursi, dokumentu iesniegšana, tikšanās ar speciālistiem vai ministriem. Arī reģionālā prese var būt klātesoša valstiska mēroga aktivitātēs, nemērojot ceļu līdz galvaspilsētai. Viens klikšķis, un esi sapulcē Rīgā, otrs klikšķis – un jau atpakaļ Alūksnē.

Brīžos, kad jāpaspēj izdarīt vairāk nekā ierasts, lielākoties spējam sasparoties un darbu izdarīt. Laiks ir liela vērtība un ja vien man ļautu izvēlēties, es būtu gatava mazāk stundu pavadīt darbā, lai laiku veltītu kam svarīgākam – ģimenei, cilvēcīgām attiecībām. Cik gan bieži kādas tikšanās atceļam vai pārceļam, jo nav laika. Ir mūždien jāskrien, jāpaspēj. Vīrusa apstākļi vēl nav tomēr iemācījuši dzīvot rāmāk. Vismaz man ne.