Kad Alsviķu kultūras nama vadītāja Marina Ramane piekritusi kandidēt pašvaldību vēlēšanās, viņai ne prātā nenācis, ka izdosies iekļūt starp 15 Alūksnes novada domes deputātiem. Tas viņai bijis pārsteigums, kam sekojis pārdomu periods. “Kultūrā darbojos jau 15 gadus. Tas ir mans darbs un sirdslieta, tāpēc nebiju pārliecināta, vai darbs domē ir tas, ko man vajadzētu un ar ko spētu tikt galā,” viņa atzīst.
Izšķirošo pārliecību pieņemt izaicinājumu radījusi apziņa, ka cilvēki tā izrādījuši viņai uzticību, turklāt mudinājuši – ja viņa no sev dotās iespējas atteiksies, novada domē nebūs neviena, kas pārstāvētu kultūras jomu. Ja šāds lēmums būtu jāpieņem tagad, tad iznākums, iespējams, būtu citādāks. “Novada domē pavadītais gads prasījis daudz spēka un skarbu mācību. Visvairāk pietrūkst efektīva dialoga. Jā, mēs runājam, taču bieži rodas sajūta, ka cits citu līdz galam tomēr neizprotam un paliekam pie savas taisnības. Tas rada daudz šķēršļu, lai viss virzītos uz priekšu tādos tempos, kādos tam vajadzētu būt,” saka M.Ramane.
Starp lietām, kas sniedz vislielāko gandarījumu, viņa min pašvaldības izveidoto zupas virtuvi, kas oktobrī atsāks darbību. Arī tā apliecinājusi, ka deputātiem iespējams būt vienotiem un strādāt kopīga mērķa labā. “Vairāk vienotības gribētu jebkurā citā jautājumā, kas ir Alūksnes novada pašvaldības kompetencē.
– Visvairāk man sāp, kad runa ir par kultūru, jo tas ir mans lauciņš. Diemžēl jāatzīst, ka aizvadītā gada laikā neesmu varējusi īpaši ietekmēt to, kas attiecas uz manu jomu, lai gan tieši šī iemesla dēļ nolēmu strādāt domē. Reizēm man pat ir kauns, ka esmu kultūras cilvēks, bet nespēju dot savu artavu šo lietu sakārtošanā. Iespējams, es neprotu pareizi runāt un pārliecināt. Nepārtraukti pret kultūru izskan dažādi pārmetumi, taču manos paskaidrojumos, šķiet, neviens neklausās. Tad man gribas teikt, kā es vienā sēdē jau teicu, ka mēs neviens nevaram būt zinoši visos jautājumos. Es, piemēram, daudz ko nesaprotu no ūdenssaimniecības vai zivsaimniecības. Protams, es cenšos to visu saprast, taču jautājumos, kuros nejūtos stipra, mēģinu tomēr uzticēties speciālistiem. Mums vajadzētu vairāk ieklausīties citam citā.
– Pēdējā laikā kultūras jomai tiek pievērsta sevišķi liela uzmanība. Vai šī joma ir tiešām viskritiskākā novadā, ka tā tik ļoti jākontrolē un ka jāpievērš tik liela uzmanība?
– Ja kādam ir radies priekšstats, ka kultūra šobrīd ir viskritiskākajā situācijā, tad šis jautājums nav tik viennozīmīgs. Gadiem ilgi tiek skandēts, ka nekā nav un nekas nenotiek. Tā nav. Mēs katru reizi varam runāt par pasākumu kvalitāti un to, kas sanācis labāk vai sliktāk, tomēr teikt, ka nekas netiek darīts, nevarētu. No kultūras darbinieka ikdienas vispār var redzēt tikai aisberga smaili jeb to mirkli, kad notiek pasākums. Viss pārējais svešām acīm paliek apslēpts. Piemēram, vai kāds zina, cik laika vajadzīgs, lai izdomātu pasākumu, sarunātu māksliniekus, parūpētos par afišām, reklāmām, sakoptu zāli pasākumam un tā tālāk? Tas nav vienas vai divu dienu darbs. Dažkārt sanāk mājās iet pusnaktī un būt darbā vēl pirms astoņiem. To jau neviens neredz. Vēl sliktāk, ja atnāk uz pasākumu, lai tikai varētu nokritizēt tavu darbu. Ir arī tādi cilvēki. Tādā gadījumā man gribētos teikt, ka ne jau ar kultūru kaut kas nav kārtībā, bet gan ar cilvēkiem, kuri uz pasākumiem nāk nevis lai atpūstos, bet gan atrastu gruzi otra acī.
– Droši vien tas, kas derētu labākos laikos, nebūs tas, kas spēs palīdzēt kultūras jomai attīstīties tagadējā situācijā un pie tagadējiem apstākļiem.
– Šajos gados, kopš strādāju kultūras jomā, ir piedzīvoti dažādi periodi. Bija laiks, kad balles notika divas reizes mēnesī. Katrā reizē atnāca vairāk nekā 200 cilvēku. Šobrīd vari būt gandarīts, ja atnāk 50 cilvēki, jo viņi vienkārši to nevar vairs atļauties.
“Reizēm man pat ir kauns, ka esmu kultūras cilvēks, bet nespēju dot savu artavu šo lietu sakārtošanā.”
marina ramane
Ja uz balli atnāk ģimene, tas viņu budžetā iegriež pamatīgu robu. Kādreiz teicu: nu, kā tad tā – es jums balli rīkoju, bet jūs nemaz neatnākat. Sirds, protams, sāp, taču situācija ir tāda, kāda ir. Ja viņiem ir bērni jāskolo un jāpaēdina, tad, bez šaubām, priekšroka tiks dota šīm lietām. Ja notiek kāda diskotēka, tad to latu vai divus viņi, protams, iedos labāk bērnam, bet paši uz balli tajā mēnesī vairs nenāks.
Līdzīga situācija ir visos pagastos. Ja uz estrādes pasākumu atnāk simts cilvēku, tad saka: kam tāda estrāde vispār vajadzīga, ja sezonā notiek tikai trīs četri pasākumi un tie paši varēja būt labāk apmeklēti? Nu, nav tas pareizi. Par katru cilvēku ir jāpriecājas, un tiem, kas atnāk, tas tiešām ir gaidīts notikums. Nav tas tik vienkārši, kā dažiem varbūt liekas: ja cilvēki nenāk uz pasākumu, tātad organizators vai tautas nama vadītājs vainīgs! Tā nav. Ir jāizprot cilvēki, no kuriem viena daļa ir tādu, kas no visas sirds gribētu atnākt, bet nevar. Tieši finansiālu apsvērumu dēļ. Par to varam pārliecināties tagad, priekšvēlēšanu laikā, kad tiek piedāvāti daudzi bezmaksas pasākumi. Tie ir ļoti kupli apmeklēti, kas parāda, ka cilvēkiem tomēr kultūra ir svarīga. Tieši tāpēc gribētos, lai pašvaldības budžetā tiktu iezīmēti līdzekļi dažiem bezmaksas pasākumiem gadā.
– Lai uzlabotu kultūras darba kvalitāti, izskanējis priekšlikums veidot aģentūru, kurā būtu apvienotas vairākas iestādes.
– Neesmu pret aģentūru, ja tās veidošana palīdzētu uzlabot kultūras darbu novadā, radīt daudzveidīgāku un kvalitatīvāku piedāvājumu. Diemžēl šobrīd jautājumu ir vairāk nekā atbilžu. Neskaidrs ir arī aģentūras iespējamais modelis un tās finansējuma avots. Ja mērķis ir tikai apvienot vairākas iestādes, iztiekot ar tiem pašiem līdzekļiem, kas tām ir šobrīd un kas nākamajā gadā varētu būt vēl mazāki, tad tas nav nopietni. Tikpat svarīgs jautājums ir par speciālistiem. Aģentūras gadījumā iztikt ar tām štata vienībām, kas katrā iestādē ir šobrīd, vairs nevarēs. Katrā ziņā domāju, ka kultūras cilvēkiem pret aģentūras izveidi iebildumu nevarētu būt, ja vien tā ļaus strādāt efektīvāk un labāk.
Tieši tāpēc gaidu pirmo darba grupas tikšanos, kas diskutēs par iespējamo aģentūras veidošanu. Man ir svarīgs gan speciālistu, gan citu deputātu viedoklis un redzējums. Galu galā mēs visi strādājam, lai mums novadā būtu labāk. Ja šajās diskusijās izkristalizēsies, ka līdz ar aģentūras izveidošanu būs labāk, ja būs skaidrs modelis, kā viss notiks un darbosies, tad – kāpēc ne?
– Kas, tavuprāt, vispār būtu tas, kas prasītos pēc uzlabojumiem novada kultūras dzīvē?
– Es pat neteiktu “uzlabot”, bet gan vairāk piedomāt pie tā, par ko runāts jau iepriekš. Piemēram, par pasākumu sabalansētību un savstarpējo sadarbību, par ko ir runāts gan pirms novadu reformas, gan arī tagad. Atceros, ka vienu rudeni mūsu Miķeļa gadatirgus dublējās ar Apes gadatirgu. Tādā ziņā mēs nodarām pāri gan tirgotājiem, kuriem liedzam nopelnīt divos atsevišķos pasākumos, gan cilvēkiem, kuriem jāizvēlas starp abiem, gan arī paši sev, jo apmeklētība vairs nebūs tik liela. Tas attiecas ne tikai uz gadatirgiem, bet arī pasākumiem. Domāju, ka sevišķi svarīgi tas kļuvis šajā laikā, kad cilvēki piedomā pie katra santīma.
No pašvaldības puses būtu vēlams rast iespējas nodrošināt tos pašus bezmaksas pasākumus. Esmu pilnīgi pārliecināta, ka kultūra nav pelnoša nozare un tā tāda nekad nebūs. JSādomā, kā nodrošināt amatiermākslas kolektīvu darbību un tradīciju turpināšanu. Zem tā apakšā stāv ļoti daudzi cilvēki, kuru acīs tam ir daudz lielāka vērtība nekā varbūt kādam vērienīgam pasākumam. Var, protams, uztaisīt četrus lielus šovus gadā, bet ar to vien kultūra nebeidzas. Bez šaubām, ir jādomā, kā iet uz priekšu un attīstīties, taču nedrīkst aizmirst par pašiem pamatiem. Un tas, ka šobrīd kultūrā ir neliels pagrimums, nav tādēļ, ka kāds nestrādā. Mēs visi strādājam un cenšamies, un darām, lai viss sanāktu pēc iespējas labāk.
