Glabāt taustāmas liecības

Nereti atrodoties kādā no Alūksnes skaistākajām vietām, kāds pavaicā – vai varētu, lūdzu, mūs nofotografēt? Ar lielāko prieku uzņemu cilvēku priecīgās sejas konkrētajā mirklī un laikā. Iespējams, pēc gadiem viņu bērni vai mazmazbērni lūkosies uz šo attēlu, domājot par to, kā bija būt te. Nesen arī pati aplūkoju attēlus, bet šoreiz gan tos, kas iegūluši taustāmā veidā albumā.
Lielākā daļa atsauc atmiņā mirkļus, kādēļ tie tapuši. Ieskatoties citu cilvēku albumos, kas visbiežāk notiek kādu sirdssiltu interviju laikā, man patīk iedomāties, kā bijis tajā laikā, tajā vietā. Melnbaltie foto un skaistie cilvēku tērpi – kā apliecinājums tam, ka fotografēšanās bija kāds liels notikums. Kā cilvēki gatavojās, devās uz studiju, lai pūrā atstātu savu portretu, kādu ģimenes foto vai kāzu bildi, kas ir tiešākā vēstures liecība par konkrēto laiku. Šobrīd tieši šo pašu albumu veido, piemēram, pieejamā aplikācija “Instagram” un citi līdzīgie servisi, piedāvājot ar dažādiem gataviem filtriem pārveidot jūsu bildi mobilajā telefonā un ar to dalīties sociālajos tīklos. Kā vēsta fotogrāfi, bildēšana ar mobilo tālruni kopš 2011. gada kļuva par jaunu hitu un nozīmīgu pagriezienu fotogrāfijas attīstībā.
Protams, tehnoloģijas ir pamatīgi paplašinājušas pasaules ģeogrāfiju, tā ir kļuvusi fiziski pieejamāka gan Rietumu cilvēku iespējās ceļot, gan vispār neizejot no mājām, jo pāris klikšķu attālumā pieejamas dokumentālas liecības par teju ikvienu pasaules nostūri. Virtuālā pieejamība gan nav mazinājusi cilvēku vēlmi doties laukā, gūt iespaidus, baudīt apkārtni, taču šajās attiecībās ir pastiprinājusies ekrānu klātbūtne, kas bieži vien darbojas kā būtisks starpnieks starp ainavu un mūsu uztveri vai tās nodošanu tālāk. Par to, kā nemitīgā “sēdēšana telefonos” izmainījusi mūsu maņu spēju uztvert apkārtējo vidi, droši vien vēl ir pāragri spriest, taču ainavas vai mirkļu tēls mūsu prātos ir kļuvis citādāks. Fotografē ikviens un jebko.
Cik bieži attēls no mobilās atmiņas nonāk jūsu rokās? Draudzene man atsūtīja izdrukātas bildes, kur mūsu bērni laiski bauda vasaru. Arī mana telefona atmiņā ir līdzīgas bildes. Bet, vai es tās aplūkošu tā, kā tagad, kad varu ielikt tās albumā? Noteikti nē. Mobilā atmiņa kļuvusi par vērtību, jo pret to attiecas kā pret vērtību. Tas ir tāpat kā ar ūdeni.
Kad tev ir ūdens visapkārt, tu neuztraucies, ka tā varētu arī nebūt. Bet, ja pienāktu diena, kad telefona nebūtu?
Gribot negribot mēs ķertos klāt albumiem un avīzēm, jo tieši tas ir veids, kā atrast pagātni.
Tāpēc glabājiet atmiņas, veidojiet albumus. Palūdziet bildes bērniem, draugiem, radiem un turiet tās savos atmiņu albumos, lai veidotu paši savu stāstu tiem, kuri rīt tikai piedzims.