Atvaļinājums ir laiks, kad cilvēkam dots atpūsties no ikdienas ierastajiem darbiem, pieredzēt ko jaunu un nebijušu, varbūt arī paveikt ko līdz šim nepadarītu un vienmēr laika trūkuma dēļ atliktu malā, kā arī uzkrāt spēkus jaunam darba…
Kādam tas izdodas veiksmīgāk, citam – ne tik ļoti, tomēr pamatā tas, kā pavadām savu atvaļinājumu, ir atkarīgs no mums pašiem. Arī es atvaļinājuma laikā piedzīvoju ko nebijušu un izdarīju ko tādu, ko biju nodomājusi jau sen, bet – visam pienāk savs īstais brīdis: pirmo reizi kļuvu par asins donoru un esmu apņēmusies to darīt arī turpmāk. Karstajā jūlija rītā savu labo gribu apliecināt bija atnākuši daudzi – kāds to veicis jau vairākus desmitus reižu, kāds to dara aiz tīrākās sirdsapziņas un vēlmes palīdzēt, vēl kādam lielākais dzinulis ir būt donoram saņemtās nelielās finansiālās pateicības dēļ. Tomēr visi kopā, par spīti dažādajiem iemesliem, kādēļ nākuši, pelnījuši vislielāko pateicību, jo – labas gribas palīdzēšana citiem cilvēkiem ir nenovērtējama.
Braucot atvaļinājuma laikā uz vairākām citām Latvijas pilsētām, kā īlens no maisa spraucās ārā lietas, kā pietrūkst pašu mājās, piemēram, kāpēc citi novadi var izvietot informatīvās zīmes ar sava novada nosaukumu lielo ceļu malās, bet Alūksnes novadā to joprojām nav? Necienām sevi vai sava novada viesus jeb mūsu novadā papildu līdzekļi atrodas tikai “savējo” algu paaugstināšanai? Bet lepnums pārņēma, kad Pilssalā no kādas nejauši dzirdētas garāmejošu tūristu sarunas nācās dzirdēt, cik Alūksnē ir skaisti. Tādēļ – saudzēsim un lolosim savu pērli, iesakot paziņām savu atvaļinājumu laikā to noteikti apmeklēt!
