Turpinājums. Trieciens, ko viņš saņēmis, laikam pieklusinājis starp mums esošās negatīvās emocijas. Sākumā es gandrīz piekrītu uzaicinājumam, tad pārdomāju Elvīras pēdējo vizīti un viņas sakāpinātās jūtas.
95. romāns turpinājums.
Trieciens, ko viņš saņēmis, laikam pieklusinājis starp mums esošās negatīvās emocijas. Sākumā es gandrīz piekrītu uzaicinājumam, tad pārdomāju Elvīras pēdējo vizīti un viņas sakāpinātās jūtas. Es vēl labi atceros izteikto aizliegumu iet pat uz viņas bērēm. Saku, ka nevaru pieņemt uzaicinājumu. Lai mazbērni pavada! Arī Elvīras padoms nākt pie prāta nav ņemts vērā.
Pati nezinu, kāpēc ierunājos Tālim tādā nereizē par mūsu laulības šķiršanu.
Uz to viņš atbild: “Kad paies apaļi trīs gadi, kopš nedzīvojam kopā, laulību izšķirs, kā likums paredz. Taču es joprojām ceru, ka drīz no tava tekuļa un piedzīvotāja Saulstūros nebūs ne smakas.” Un saruna beidzas.
Kur viņš var būt tik pārliecināts? Ceļot jauno māju, viņš taču domā arī par tās saimnieci. Laura joprojām esot viņa uzņēmumu grāmatvede, un atraitnībai divi gadi ir pietiekams laiks, lai atkal atdzīvotos. Mana daba liedz izprašņāt arī Karīnu par Tāļa dzīvi un plāniem. Reizēm viņa pati, no tēva jaunajām mājām atgriezusies, izsaucas: “Forši gan tur viss ir! Daudz skaistāk, nekā šeit.” Ar to laikam viņa grib saintriģēt mani uz izprašņāšanu. Es savukārt negribu parādīt savu ziņkārību un tēloju vienaldzību.
Reiz gan es ieprasījos, vai Tālis nekad neprasa, kā iet Saulstūros. Uz to Karīna atbildēja: “Kas viņam ko prasīt, jo viņš zina, ka īrnieks vēl tepat. Man viņš liek tevi klausīt. Joprojām saka, ka jūtas vainīgs, ka tu tā izdarīji. Tēvs nu gan ir labs!”
Pēdējā laikā liekas, ka Tomasa klātbūtne Karīnu vairs nesatrauc. Divi gadi ir pietiekams laiks arī sarašanai. Abi tagad bieži sarunājas, kā ķircinot viens otru. Es savukārt, meitai redzot, vienmēr saglabāju distanci starp sevi un Tomasu, lai iznīkst meitas sirdī sētā greizsirdības sēkla. Tomēr nesen es atkal dzirdu viņas izkliedzienus: “Ej taču tu pa gaisu! Kas tevi te sauca? Tā nebūs, kā tu domā, te mūžīgi palikt! Ja mamma neizdzīs, es to izdarīšu!”
Izliekos nedzirdējusi. Arī Toms neko par šo Karīnas izlēcienu nesaka. Dzīve iet savā ierastajā ritmā tālāk.
Muzikanti dabūjuši pastāvīgu vietu kādā pilsētas krogā. Esmu ar to samierinājusies un Tomasa dabu grozīt vairs netaisos. Mūsu kopdzīve iegājusi gludajā taisnē, kur viss jau iepriekš paredzams. Muzicēšana ir tas labākais, kas Tomasam patīk un dod enerģiju. Zālīti, ja viņi lieto, tad tas man nav zināms. Laikam jau nākuši pie prāta, ka ar narkotikām nekādi joki nav. Muzikantiem šinī krogā esot stingra disciplīna. Spēlēšana pēc pulksteņa precizitātes, un arī alkoholu boss nepieļaujot. Braukā viņi ar mašīnu, ko kopā visi pirkuši jau kādus gadus atpakaļ. Manai mašīnai tagad ir miers, neesmu vairs nekāda muzikantu izvadātāja. Tomēr tik labi neiznāk, kā domāju. Kad uz kārtējo muzicēšanas braucienu viņu transporta līdzeklis mūsu pagalmā apklust un nav vairs iekustināms, mana mašīna izrādās vienīgais glābiņš, lai būtu laikā darbā. Es atļauju braukt, jo negribu vēlāk dzirdēt pārmetumus, ka manis dēļ būs jācieš visiem, ja laikā muzikanti nebūs vietā. Vai es varēju paredzēt, ka manam “Pasatam” tas būs pēdējais brauciens? Kad otrā dienā Tomass neatgriežas, mani sagrābj sliktas priekšnojautas.
