Zeltiņu pagasta kokapstrādes uzņēmums SIA “Lainre” šogad atzīmē pastāvēšanas desmitgadi. Uzņēmuma īpašnieks un direktors Normunds Grūbe atzīst – kokmateriālu tirgū ekonomiskās krīzes smagākais punkts ir pārdzīvots un uzņēmums var atkal strādāt stabili un domāt par attīstību.
“Kad sāku kokapstrādes biznesu, ielēcu pēdējā vagonā. Sākums bija grūts – kā katram iesācējam. Iespēju robežās uzņēmums šajos gados ir attīstījies – uzbūvēta pat sava kalte materiālu kaltēšanai,” saka N.Grūbe.
Strādā labākie no labākajiem
SIA “Lainre” ir otrs lielākais darba devējs starp uzņēmumiem Zeltiņu pagastā. N.Grūbe atklāj – bija iecere paplašināties un sākt arī koksnes saaudzēšanu, tomēr tagad viņš ir priecīgs, ka tas nav īstenojies. “Gribējām ņemt kredītu, lai iegādātos iekārtas. Jau bija nokārtots kredīts, bet pēdējā dienā cits uzņēmējs pirmais paņēma mūsu noskatītās iekārtas un mums nācās gaidīt. Tikmēr dzīve visu nolika savās vietās. Un mēs kredītu tā arī nepaņēmām,” saka N.Grūbe.
Viņš neslēpj – agrāk uzņēmumā strādāja divās maiņās, tagad – tikai vienā un nodarbina 16 cilvēkus. Galvenais iemesls tam ir labu darbinieku trūkums. “Cilvēkus, kas tagad pie manis strādā, gribu uzlielīt, jo viņi strādā ļoti labi un ir labākie no labākajiem. Uzskatu, ka krīze darbinieku ziņā daudz ko ir nolikusi savās vietās. Starp strādniekiem mums ir daudz cilvēku no Gulbenes novada, arī no Kalncempjiem, Ilzenes, no Zeltiņiem nodarbinām tikai trīs cilvēkus,” stāsta N.Grūbe. Kad sākās krīze, uzņēmumā tika samazināts darbinieku skaits, tādēļ tagad arī pats īpašnieks bieži strādā kopā ar darbiniekiem zāģētavā.
Sadarbojas ar pārpircējiem
SIA “Lainre” periodiski ražo gan pamatmateriālus, gan dēļus un brusas no skujukoka celtniecībai. Ražošanas apjoms mēnesī vidēji ir 250 kubikmetru koksnes. “Priekš mūsu mazās zāģētavas tas ir pietiekami daudz. Pašlaik zāģējam lapu koku taru, drīzumā sāksim zāģēt specifisku izmēru materiālus sētām. Ražojam arī dēļus, kas pārzāģēti pa diagonāli. Kokmateriālus iepērkam no dažādiem vietējiem piegādātājiem, sadarbojamies arī ar “Latvijas valsts mežiem”, jo paļauties uz vienu piegādātāju nevar. Lielāko daļu saražotā nododam pārpircējiem no Rīgas, jo mums ir pārāk mazs ražošanas apjoms, lai paši meklētu pircējus ārvalstīs. Turklāt ir dzirdēts, ka ar mazajiem piegādātājiem, kas strādā bez pārpircējiem, bieži nerēķinās un laikus nesamaksā par piegādāto,” norāda uzņēmējs.
SIA “Lainre” nav izmantojusi iespēju attīstīt uzņēmumu, piesaistot Eiropas fondu līdzekļus. N.Grūbe pauž – lai uzrakstītu projektu nelielas summas piesaistei, vairākos starpposmos projekta izstrādātājiem būtu jāsamaksā zināms procents līdzekļu. “Turklāt pēc tam par saņemto naudu jābūt gatavam atskaitīties kaut nakts laikā – man tas nav vajadzīgs,” uzsver N.Grūbe.
No valsts neko nevajag
Kā uzņēmējs N.Grūbe darbā vienmēr ievēro godīguma principu gan pret darbiniekiem, gan sadarbības partneriem. Visgrūtāk šo desmit gadu laikā uzņēmumam klājās krīzes sākumā, kad apaļkoku iepirka par vienu cenu, bet, kamēr no tā saražoja materiālus, cena jau bija nokritusies. “Visu laiku nācās strādāt ar mīnusiem, jo situāciju nevēlējās izprast piegādātāji. Pašlaik situācija koksnes tirgū vairāk vai mazāk ir nostabilizējusies un varam strādāt stabili. Ražošanas apjomu palielināšanai šogad rudens pusē apsveram iegādāties arī jaunas iekārtas,” atklāj N.Grūbe.
Viņš domā, ka pašlaik valstī var strādāt jebkuru darbu, tikai cilvēka dabā ir vairāk čīkstēt nekā darīt jebkuros apstākļos. “Mēs vēl laikam nevaram pierast, ka laiks, kad visi bija celtnieki un jumiķi, saņēma 600 – 700 latu tikai par to, ka ar naglu kasti skraidīja pa jumtu, Latvijā ir pagājis. Tiesa, Latvijas valsts uzņēmējus neatbalsta, bet man kā uzņēmējam no valsts arī neko nevajag. Es vienīgi vēlētos, lai būtu taisnīgi sadalīti sociālie līdzekļi,” saka N.Grūbe.
