“Vai tad tu pati pārmācīsi?” “Pēc adresēm atnāks viņi, es tās atdošu sūtņiem, tad būs pasaules gals, un es palikšu pie Dieva – tēva kājām.”.
92.
“Vai tad tu pati pārmācīsi?”
“Pēc adresēm atnāks viņi, es tās atdošu sūtņiem, tad būs pasaules gals, un es palikšu pie Dieva – tēva kājām.”
Tomass cenšas sarunu ievirzīt citādāk, taču Venija atkal runā par sodu, Dieva meitiņu un pasaules galu. Ne viņa prasa, ko domā Tomass, ne viņu kas interesē pasaules kārtībā. Pēc laiciņa ceļamies un taisāmies projām. Šis cilvēciņš nedzīvo mūsu pasaulē. Viņa gan veikli iztipina ārā un noskatās, kā aizbraucam.
“No kā viņa dzīvo? Kur ņem līdzekļus?” prasu Tomam. “Iespaids palika baigs.” “Viņai ir invalīda pensija. Agrāk es biju viņas aizbildnis, piegādāju pārtiku. Kad kļuva slimāka, gādāju par ievietošanu slimnīcā. Tur viņai nepatika. Centās atbēgt uz saviem Padebešiem. Agrāk viņa bija gluži sakarīga, bet, kad sāka atkal sadzirdēt Dieva lielo ietekmi un viņa meitiņas misiju, tad glābiņš tikai slimnīca. Esmu ar viņu daudz mocījies.”
Esmu nomākta. Venijas liktenis nav nekāds priecīgais. Mierinājums ir tikai tas, ka viņa dzīvo citā pasaulē.
26. nodaļa
Es nevēlos, lai Tomass aiziet no mans dzīves. Kad Lācītis uzstāj, ka skolā jāatbrīvo istaba nākamajam darbiniekam, piedāvāju dzīvesvietu Saulstūros. Māja ir liela, trīs cilvēki te nebūs viens otram pa kājām. Karīna taču ar laiku sapratīs, ka vīrietis mūsu mājā ienesīs drošības sajūtu, un neko nesasteidzot viņa Tomu varētu pieņemt kā draugu. Tomēr nekas neiet tik gludi, kā biju iedomājusies. Ieraudzījusi, ka Tomass ievācas Elvīras istabā, viņa ielien kā vēzītis čaulā. Izliekas neko neredzot un nedzirdot. Viņas istabas durvis vienmēr stāv ciet, un arī sirds durtiņām pret mani nav vaļā pat spraudziņa. Sarunā ar tēvu, ko noklausos no virtuves, jūtu visas viņas emocijas: “Mums ir īrnieks… Ak, draugs? Nevis draugs, bet caurs trauks! Nemierini mani.” Tad viņa ilgi klausās, ko saka tēvs un beidzot nosaka: “Nu labi, ja tu tā gribi.”
Esmu Tālim sirdī pateicīga, ka neesmu dzirdējusi, Karīnu pret mani noskaņojot. Domāju, ka arī viņu kopīgi pavadītās dienās ir tāpat. Vai viņa par Saulstūru īrnieku runā ar draudzenēm, nezinu. Bērni no skolas pie mums tagad nav nākuši. Es savukārt Karīnas klātbūtnē cenšos pret Tomasu izturēties pietiekami atturīgi un apciemoju savu mīļāko viņa istabā tikai tad, kad meita ir vai nu pie tēva, vai Liepās. Saprotu, ka tas tikai tāds pārejas laiks. Ar lieliem bērniem ir citādāk nekā ar mazulīšiem. Tādu mazu paņemsi pie rociņas, un ar laiku bērns svešo vīrieti uzņems normāli un pat iemīlēs. Kaut vismaz sāktu valdīt mierīga līdzāspastāvēšana meitas un Tomasa starpā!
Arī Rita te nezina padomu. Vienīgais ārsts ir laiks. Tomasam pašam jābūt saprotošam. Manas runas ap šo tēmu gan viņu sāk kaitināt un es ar savu padomu došanu uz kādu laiku nolemju pieklust. Dzīve uzliek arī citādus pārbaudījumus. Mana alga neļauj dzīvot kā agrāk, un no īrnieka puses nekādu pienesumu nav, tāpēc, daudz nedomājot, pieņemu darbu par audzinātāju – aukli skolas internātā. Paliekot reizēm mājās divatā, Karīna un Toms varbūt sāks labāk saprasties.
