Manuprāt, cilvēks ir apbrīnojama un neizprotama būtne! Pirms brīža viņš tev saka tā, bet pēc tam skatās un bļauj: “Kā tu uzdrošinies?! Neko tādu neesmu teicis!” Un tev ir jāsaprot, kāpēc viņš tik ātri mainās.
Manuprāt, cilvēks ir apbrīnojama un neizprotama būtne! Pirms brīža viņš tev saka tā, bet pēc tam skatās un bļauj: “Kā tu uzdrošinies?! Neko tādu neesmu teicis!” Un tev ir jāsaprot, kāpēc viņš tik ātri mainās.
Antuāns de Sent-Ekziperī raksta: “Īsta greznība ir cilvēciskas attiecības starp cilvēkiem”. Cilvēciskas – tas nozīmē, ka tu pret citiem izturies kā pret cilvēkiem, ne kā pret zemākām būtnēm vai totāliem idiotiem. Viss ir ļoti vienkārši, tikai mēs mīlam visu sarežģīt. Cik cilvēciski mēs esam viens pret otru ikdienā? Darba vietas kolektīvā krājas stresa mākonis, līdz vienā dienā tas sāk izdalīt nokrišņus pārmetumu veidā. Vai cilvēciskāk nebūtu sanākt kopā un izrunāt, kas uz sirds?
Tracina konservatīvi cilvēki, kas nespēj mainīties līdzi laikam, bet ir ieciklējušies vienā līmenī un domā, ka pārējiem ir jādara tāpat. Viņi ir pieraduši dzivot, kā pirms piecpadsmit gadiem, un iespēja izvēlēties tiem traucē. Viņi jūtas gudri, reizēm pat pārgudri, bet paši to nejūt. Ar prieku pamāca, bet pauž sašutumu, ja mēģini bilst ko pretī. Salīdzina un pukst – kad es augu, tad gan tā nebija! Tieši tā! Tā nebija un arī nebūs, jo viss mainās! Interesants kontingents ir mūžīgi aizņemtie, kam eksistē tikai darbs. Ģimene – tā, garām ejot. Jā, ir tādi skrejošie, kas paspēj visu – samīlēt sievu, bērnus un vēl sievas māti, bet to, kā ir patiesībā, zina tikai viņi paši. Ir patīkami sēdēt naudas kaudzē, bet vai ir patīkami to darīt vienam?
Gribētos, lai cilvēki biežāk ieskatītos cits citam acīs un mīļi uzsmaidītu. Var jau būt, ka galva ir tik pārpilna ar ikdienas rūpēm, ka nav spēka to pacelt. Bet ja nu tomēr…
