Alūksniete Lilija Liepiņa Latvijas Profesionālās dziedniecības skolā apgūst dziedniecību.
Alūksniete Lilija Liepiņa Latvijas Profesionālās dziedniecības skolā apgūst dziedniecību.
“Skolai ir vairākas nodaļas: dziedniecība, medicīniskā astroloģija, neirolingvistiskā programmēšana (NLP), ekstrasensorika (parapsiholoģija), dziednieku profesionālā meistarība. Studiju ilgums ir trīs gadi. Dziednieki var iegūt asistenta, bakalaura un maģistra grādus. Mācības notiek reizi mēnesī piektdienās, sestdienās un svētdienās. Pasniedzēji ir Latvijā pazīstami ārsti, dziednieki, teorētiķi un praktiķi, kā arī izglītības darbinieki. Tāda skola ir pirmā Baltijā un viena no pirmajām Eiropā. Mācības notiek latviešu, krievu un angļu valodā. Var būt arī brīvklausītāji, kas izvēlas noteiktu lekciju ciklu. Iespējams pasūtīt lekciju audio ierakstus un stenogrammas. Skola pastāv pirmo gadu. Sapratu, ka jāiet mācīties, jo tik plašu informāciju nekur neiegūšu,” uzskata Lilija Liepiņa.
Mācību priekšmeti ir interesanti
Skolas dibinātājs un direktors ir Oskars Peipiņš. Viņš ir mācījies ārzemēs. “Apgūstam holistikas lietošanu dziedniecībā, bioenerģētiku, pašdziedināšanās metodes, ciparu un vārdu iegaumēšanu caur tēliem, kultūras vēsturi un daudzus citus priekšmetus. Psiholoģiju māca Latvijā pazīstami psihologi un psihoterapeiti. Lekcijas lasa arī ārzemju pasniedzēji. Ar interesi mācos cilvēka anatomiju, fizioloģiju un fitoterapiju. Tas nav tas, ka paņem homeopātijas grāmatu, izlasa un sataisa tējiņas, tas ir pilnīgi kas citādāks,” stāsta L.Liepiņa.
Ir jāraksta kursa darbs un jāpilda mājas darbi. “Katram cilvēkam ir jāstrādā ar sevi. Arī datoru kursi neko nedos, ja nesāks praktiski strādāt ar datoru. Tā ir ar visu. Tikt galā ar saviem un citu netikumiem ir vēl sarežģītāk,” saka L.Liepiņa.
Lai iestātos dziedniecības skolā, ir vēlama medicīniskā izziņa. Cilvēkam jābūt fiziski un garīgi veselam. “Sevišķi svarīgi ir, lai būtu garīgi vesels. Nav labi, ja iegūtās zināšanas izmanto neciliem mērķiem. Pasniedzēji redz grupu kopumā un katru atsevišķi. Tādā veidā tiek izslēgta iespēja, ka to varētu izmantot negatīvi. Tas ir stingrs likums, jo agrāk vai vēlāk par to nāksies samaksāt,” domā L.Liepiņa.
Alūksniešus tas interesē
Alūksnē ir daudz cilvēku, kas pērk un lasa ezoterisko literatūru. “Izlasu grāmatu un man noder tikai viena rindkopa no tās. Arī pasniedzējiem katram ir savs viedoklis. Zināšanas par pašdziedināšanu un meditāciju ļauj vieglāk izprast apkārtējo vidi, sevi un atvieglo dzīvi. Tagad es saprotu, kāpēc ģimenē rodas strīdi. Nekas nav nejauši. Mēs tikai iedomājamies, ka viss ir nejauši,” atzīst L.Liepiņa.
Viņa uzskata, ka būtu labi Alūksnē nodibināt skolas atbalsta grupu. “Dziedniecības skolā mācās vēl trīs sievietes no Alūksnes. Aizpagājušajā rudenī Oskars Peipiņš te lasīja lekciju, ko noklausījās daudzi alūksnieši. Domāju, ka šī tēma interesē, bet trūkst informācijas par izglītības iespējām. Zinu, cik man bija grūti atrast to. Tāpēc redakcijā atstāšu šīs skolas adresi un tālruņu numuru,” saka L. Liepiņa.
Es nebūšu dziednieks
Lilija Liepiņa par dziedniecību interesējas apmēram 15 gadus. “Padomijas laikos ezoteriskā literatūra bija nelegāla, un tās bija maz. Tagad grāmatu ir daudz, tāpēc esmu iemācījusies atšķirt labu grāmatu no sliktas. Laba grāmata ir Džozefa Merfija “Tavs zemapziņas spēks”, Aleksandra Svijaša “Kā rīkoties, ja viss nav tā, kā gribētos”. Es nesaku, ka būšu dziedniece, bet man svarīgi ir saprast pasauli. Tas neko nedod, ja mēs par visu šķendējamies, jo svarīgākas par materiālajām vērtībām ir garīgās. Bet tās ir savstarpēji saistītas. Ja radām kaut ko nepilnīgu, tad tie esam mēs paši, kas visu sagrauj,” domā L.Liepiņa.
“Tagad daudz strīdas ir vai nav reinkarnācija. Cilvēki uzskata, ka ir muļķības, ka pastāv iepriekšējā un nākamā dzīve. Rodas jautājums, kāpēc mēs vispār dzīvojam? Kad bērnībā aizgāju uz bērēm, man dzīve likās bezjēdzīga. Kāpēc ir jāiet skolā, ja gala rezultātā tu nomirsti,” atceras L.Liepiņa. Lai mācītos dziedniecības skolā, ir jābūt interesei par to. Tas ir tāpat kā ar ateistiem. Ko viņi darīs baznīcā, ja ir ateisti. Bet patiesībā viņi tādi nav, tikai paši to neapzinās.
Materiālais stāvoklis nav svarīgākais
“Kad izlasīju ezoteriska satura grāmatas, likās, ka zinu daudz. Mācoties dziedniecības skolā, sapratu, ka neko nezinu, ka viss ir jāsāk no nulles. Lekciju vērtību neatsver trīs mašīnas. Grūti ir tikt uz Rīgu reizi mēnesī un bieži nākas visu dienu iztikt ar trīs, četriem banāniem un kādu mandarīnu, bet ēst negribas. Agrāk man likās svarīgi iegūt materiālās vērtības, tagad es uz tām raugos savādāk. Piemēram, cēla Rundāles pili greznu ar daudzām istabām un tā piederēja vienam cilvēkam. Cik ilgi viņš tur dzīvoja? Pili postīja un atņēma cits citam. Tāda ir tā mantas vērtība. Kad cilvēki žēlojas par dzīvi, es saku: “Gan jau viss nokārtosies. Jo vairāk ārdīsimies, jo sliktāk būs”. Tas ir tāpat kā purvā. Ja dzīvošu ar negatīvām emocijām, tad arī negatīvo sev pievilkšu. Tas ir kā smogs, ko katras mašīnas dūmi veido lielāku. Tāpat katra cilvēka sliktās emocijas un domas veido smogu, no kā nevar atbrīvoties,” saka L.Liepiņa.
Draugi un darbabiedri viņas vēlmi mācīties atbalsta. “Problēmas rada materiālais stāvoklis, bet kaut kā jau izdzīvojam. Skolas naudu tāpat ātri iztērētu, jo vajadzību ir daudz, un visas apmierināt nevar,” uzsver L.Liepiņa.
Runājot par vēlēšanām
“Pašlaik aktuālas ir priekšvēlēšanu cīņas. Agrāk es šķendējos par Šķēles partiju. Tagad saprotu, ka šīm priekšvēlēšanu sadursmēm nav jēgas. Domāju, ka arī Latvijā būs garīgs uzplaukums un Šķēles partija pazudīs kā zili dūmi. Pasaulē neviena diktatūra nav pastāvējusi, agrāk vai vēlāk viss sabrūk,” saka L. Liepiņa.
