Piektdien, 21.decembrī, pulksten divdesmit vienos un divdesmit minūtēs saule atradīsies pašā zemākajā punktā pie debesīm.
Piektdien, 21.decembrī, pulksten divdesmit vienos un divdesmit minūtēs saule atradīsies pašā zemākajā punktā pie debesīm. Pēc astronomiskā kalendāra – ziemas sākums. Pēc mūsu tautas uzskatiem, šajā brīdī saule noiet vienu loku un sāk jaunu ceļu, kura augstāko virsotni tā sasniegs nākamā gada 21.jūnijā pulksten sešpadsmitos un divdesmit trijās minūtēs.
Mūsu senčiem tie allaž bijuši lieli svētki triju un pat četru dienu garumā. Tikai iekarotāji tos nekad nav sapratuši. Lūk, ko 1636.gadā rakstījis Kurzemes superintendants P.Einhorns: “Cik pēc viņu elku dievībām var saprast, viņi kalpojuši bezkaunīgiem dieviem un arī svinējuši nepieklājīgus un bezkaunīgus svētkus. Un mūsu Kristus naktī, tāpat vakarus pirms tam, viņiem ir bezkaunīgi svētki ar ēšanu, dzeršanu, dancošanu, lēkšanu un kliegšanu, kad tie ar negantu klaigāšanu staigā no mājas uz māju, turklāt Kristus vakaru viņi citādi nesauc kā par deju vakaru, jo šo vakaru un visu nakti tie dejo, dzied un lēkā. Šis vakars tiek saukts arī par bluķa vakaru, jo viņi tad ar lielu kliegšanu velk apkārt bluķi, kuru pēc tam sadedzina un tā parāda savu prieku.”
Latvieši nelūdza dievus, bet rīkojās
Elku pielūgšanu mūsu senčiem pārmet nepelnīti. Latvieši nelūdza, viņi rīkojās – dedza uguni, lai saule zina ceļu atpakaļ, negāja gulēt, lai nākamajā vasarā raža nesakristu veldrē, dancoja, lai mājlopi izturētu garo ziemu, būtu spirgti un veseli. Arī bluķi pašu par sevi nepielūdza. Kad saulei virsū bija visbiezākais tumsas vāks, nelieca muguras un nevaimanāja, tikai vēla no tās nost smagu bluķi, pie viena simboliski ugunskurā sadedzinot arī savas nebaltās dienas. Ar uguni rādīja ceļu jaunai saules augšupejai, jaunam dzīvības ceļam, kas Latvijā šajā laikā snauž zem sniegiem un lediem.
Kristus dzimšanas dienu pielāgoja
Svelmainajos tuksnešos, pa kuriem staigāja Kristus, saule drīzāk ir ienaidnieks, nevis dzīvības devēja un sargātāja, tur šāds prieks, protams, būtu nevietā.
Gandrīz 400 gadus par Kristus dzimšanas dienu tika uzskatīts gan 20.maijs, gan 19.aprīlis, gan 26.maijs, gan 7.novembris. Tikai ap 354.gadu Kristīgā baznīca ziemas saulgriežus – 25.decembri – uzņēma baznīcas svētku sarakstā kā Kristus dzimšanu, ilgi cīnīdamās pret tādām pagāniskām paražām kā māju rotāšanu, uguņu dedzināšanu, dāvanām, svētku mielastiem.
Godinot senču paražas, mēs godinām savu tēvu un māti. Mums nav iemesla par latvisko dzīvesziņu kaunēties.
Dievturība – ne visai veiksmīgs atdarinājums
Dievturība ir krietni jaunāka par saulgriežu svinēšanu. Tās rašanos acīmredzot iespaidojusi Kristīgā baznīca. Tā latvieši centās panākt, lai arī viņu pasaules uzskats ieņemtu pienācīgu vietu. Liekas, ka tā bija kļūda. Šī cīņa nav beigusies vēl šobaltdien, un latviskā dzīvesziņa ir mazliet apaugusi ar “svešām spalvām”, jo latviskais Dieviņš, lai cik jauks un labsirdīgs arī nebūtu pretstatā bargajam kristiešu Dievam, tomēr ir svešķermenis saulgriežu rituālos. Jo būtība latviešiem ir cita – nevis lūgt, bet rīkoties, lai panāktu vēlamo.
Lūgšanu vietā mūsu sentēvi bēdas un asaras “apēda” kopā ar zirņiem un pupām. Bet saimniece, liekot arājam uz šķīvja cūkas šņukuru, domāja, cik daudz spēka viņam vajadzēs, sākoties nākamajam lauku darbu cēlienam.
Dievturība – latvietības glabātāja trimdā
Un tomēr arī dievturības nozīmi nedrīkstam noniecināt. Sevišķi tā uzplauka trimdas gados Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Būtībā latviešu saules ritmiem jau tur nebija nekādas nozīmes. Šīs paražas vienoja latviskais Dieviņš. Latvieši kopīgi nopirka īpašumus, uzcēla saieta namus. Tā radās Priedaines, Saulaines, Dievsētas un citas vietas, kas ārzemju latviešus pulcina kopā gan no tuvienes, gan tālienes.
Amerikā iznāk latviešu dievturu sadraudzes apkārtraksts “Zīle”. Tur rakstīts: “Ja Bībele vispirms rakstīta žīdiem un viņu raksturam-mentalitātei, tad dainas – latviešiem. … Ja Bībelē Dievs liek nokaut karagūstekņus, sirmgalvjus, sievietes, bērnus, pat sakropļot zirgus (Jozua 11.nodaļa), tad latvietis dainā lūdz Dievam “ai, Dieviņi, nomet mieru”, nevis ar Dieva palīdzību nokaut vairāk. Latvietim nevajag nekādus pārdabīgus (neticamus) brīnumus. Dzīvība dabā jau pati par sevi ir Dieva brīnums. Dievturība palīdz cilvēkam celties pāri ikdienai un dzīvot kā labam latvietim.”
Saulgriežiem sava, bet Kristum – cita vieta
Diemžēl ārzemēs jaunākās latviešu paaudzes aizvien vairāk asimilējas. Meklējot sadarbības iespējas ar saviem tautiešiem gan Rietumos, gan Austrumos, neļausim mazināties tam cilvēku pulciņam, kas glabā gan mūsu tautas kultūru, gan valodu arī aiz Latvijas robežām.
Protams, par latviskās dzīvesziņas saglabāšanu vispirms esam atbildīgi mēs paši. Tikai tā apliecināsim, vai pildām kristiešu bausli – godājam sava tēva un mātes atstātās garīgās vērtības. Jā, kāpēc gan mums 25.decembrī negodāt kristiešu paražas – ar klusu apceri, atbilstošu mūziku, bet ticīgajiem arī ar iešanu baznīcā. Ļausim, lai Jēzus piedzimšanas laikā patiešām valda klusa nakts, svēta nakts, kas tik piemērota ziemas baltumam, tumsas stingumam un mierīgai apcerei. Bet pirms tam, ziemas saulgriežos, jānoveļ bluķis, lai palīdzētu saulei sākt jaunu loku. Tauta, kas grib pastāvēt pasaules krustceļos, nedrīkst būt vāja arī savu senču garā.
Un kāpēc gan mums 25.decembrī negodāt kristiešu paražas – ar klusu apceri, atbilstošu mūziku, bet ticīgajiem arī ar iešanu baznīcā.
Gaišu, gaišu sveci dedzu
Ziemassvētku vakarā.
Lai saulīte vietu zina,
Kur to gaida atpakaļ.
